Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Es nezinu, kas ir veselais saprāts.

Kamēr esmu nomodā, viss vēl ir labi.. es protu uzvesties, man tas ir mācīts, 2 gadus lietišķā etiķete, galda kultūra, protokols. Taču, tikko es nogurstu, aizveru acis, mans dēmons ir klāt, un viņa vienmēr par visu liek man samaksāt ar sāpēm, kā tūkstošiem žiletu manas iekšas tad graiza, sapņos no manis atsakas, mani izsmej, mani ienīst it visi, kurus mīlu. Kad mostos, es nevaru piecelties, dažreiz ir grūti pat asaras notraust. Vairākus gadus es nespēju aizmigt, nu esmu pārāk nogurusi, lai vairs neļautos viņai. Kad esmu no rīta salāpījusi sevi kopā, es pasmaidu visdzīvāko smaidu, taču tikai tie, kas ir naktī pie manis sēdējuši, zinās teikt, ka es biju pazudusi 6 metrus zem zemes, ka kliedzu, ka rāvos, raudāju, runāju..bet pamodināt mani neviens līdz šim nav spējis.

Cilvēkiem, kuriem dzīvē nav balsta, ļoti bieži ir ļoti smagas muguras problēmas, jo fiziskais ar morālo iet cieši kopā. Un es vienmēr vēlos to, ko nevaru atļauties, vienmēr nesu to, kas man par smagu, vienmēr iešu tur, kur mani negaidīs, jo tikai tā es jūtu, ka vēl spēju pati noteikt, kurp savu dzīvi vēlos virzīt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s