Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Laikapstākļi

Well.. jūs jau zināt, es esmu dīvains radījums, ne tikai tādēļ, ka es tā saku, bet arī tādēļ, ka daba bieži vien par mani nedaudz paņirgājas, bet tas tā pozitīvi, mums ik vienam patīk otru pavilkt uz zoba, vai ne?🙂

Redz, es nekad līdzi nenēsāju lietussargu, man nevajag. Kādēļ? Man vnk nelīst virsū, labi, līst, bet krietni mazāk nekā citiem. Kad to saku, neviens netic, kad to pierādu, viņiem vairs vnk nav ko teikt. Pagājušajā nedēļas nogalē tas atkal atkārtojās, Karīna mani gaidīja, lai varētu kopā iet uz staciju.. ārā smagi lija, viņa visur meklēja lietussargi, es atsmēju pretī, ka manai aurai ūdens cauri netiek. Kad izgājām ārā, lielas bija viņas acis, kad mana sarkanā auduma jaciņa bija knapi slapja, kamēr viņas melnā viscauri. Aizbraucu mājās, pagulēju stundiņu, to pašu jaku uzvilku mugurā un devos ar Delfu uz izstādi, joprojām lija. Mamma arī bija līdzi, mēs apsēdāmies un gaidījām, kad būs jāiet ringā, tikmēr viņai stāstīju par to, kā biju iznesusi Karīnu cauri.. viņa, neko daudz nedomādama, protams, pataustīja manu jaku, jo zināja, ka pirms mirkļa abas bijām caur lietu gājušas.. nu ja, arī mamma palika ar muti vaļā. Es biju gandrīz sausa, kamēr viņas krekliņš.. diezgan izmircis. He, he.. katram savi niķi🙂 Un, es tik tiešām priecājos, ka mani lietus vismaz kaut nedaudz skar, jo, tad, ja tā nebūtu, es pievērstu pārāk daudz apkārtējo uzmanības, kā ne kā pietiek jau ar to vien, ka varu bez problēmām ziemas laikā Tkreklā staigāt, ja man kāds neatgādina, lai kārtīgāk apģērbjos.

Mana atmiņa ir ļoti mainīga, ir ļoti daudz melno plankumu, es savu dzīvi atceros ļoti epizodiski, un tas man bieži vien traucē, jo.. piemēram, es lieliski atceros, ka telefonu ieliku somā, bet neatceros, ka būtu to no tās izņēmusi, aiznesusi uz mašīnu un noglabājusi tur, it kā jau nekas ļauns, bet tas rada ļoti daudz stresa tad, kad es apzinos, ka man nav ne mazākās nojausmas, kur būtu to likusi, jo somā viņa vairs nav. Tieši tādēļ jau es sāku rakstīt šo blogu, lai izvairītos no melnajiem plankumiem, lai mēģinātu pēc iespējas vairāk visu atcerēties. Es ļoti lēni lasu grāmatas, ne jau tādēļ, ka neprastu ātri lasīt, man vnk šad tad sanāk vairākas nodaļas pārlasīt vēlreiz, tikai lai atcerētos, par ko es lasīju.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s