Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

7 diena

Šīs dienas uzdevums – atcerēties dziesmu, kas man atgādinātu kādu noteiktu pasākumu. Well, es varētu salikt vnk visu to ļoti daudzo grupu, uz kuru koncertiem esmu bijusi, dziesmas, jo katrs koncerts bija īsts notikums, un.. nemaz jau uz tik daudziem es neesmu bijusi. Sarah Brightman, Good Charlotte, KoRn, The Rasmus, Aerosmith, Metallica, Hollywood Undead, atkal KoRn, Prāta vētra, Ozzy Osbourne, Roxette, Sigur Ros, Muse, rīt uz Robert Plant.. es saucu, nedomājot par hronoloģisko secību un droši vien pat kādu esmu piemirsusi, taču, šie ir tie, kas palikuši atmiņā itin spilgti🙂 Vēl jau ir festi..un tur atkal var sākt saukt visu pēc kārtas, taču nekas no tā man nešķiet tik īpašs, lai par to te tagad stāstītu. OK, Sigur Ros pasākums bija kolosāls, taču par to jau esmu stāstījusi. To var izlasīt šeit, pavisam nopietni iesaku. Par to, kā pirms Ozzy Osbourne koncerta es kopā ar Ievu un vēl pāris viņas draudzenēm ielavījāmies Sarkanajā zvaigznē un piknikojām tai uz jumta, pēc tam dzerot tekilu un noslēpjot pudeli bērnu dārzā, šķiet, arī jau kaut kur esmu izpaudusies, taču neatceros kur, un nevarētu teikt, ka tas pasākums man asociētos ar kādu konkrētu dziesmu, drīzāk gan ar vienu vienīgu teikumu “Let’s freak out!” un pašu Oziju, kas knapi noturējās uz skatuves, vecs viņš ir, vairs īsti netur.  Šoreiz, man šķiet, labprāt pastāstīšu par Muse, jeb drīzāk par to, kā mēs tikām mājās pēc koncerta.

Redz, kādus 4 gadus atpakaļ, vasaras vidū.. šķiet, tas bija jūlijs, ja vēlies precīzus datumus utt, ver vaļā google, man tas nešķiet tik svarīgi, muse puiši bija nolēmuši, ka varētu tā kā paņemt un atbraukt uz Latviju, lai iepazītu tautu, kas par savu lielāko eksportpreci uzskata meitenes. Tad nu gan es, gan arī Austra nolēmām, ka ir jābrauc un jādzird, kā viņi tās interesantās skaņas no saviem instrumentiem dabū laukā. Redzējām arī. Man bija sūdīga sēdvieta, turklāt tas draņķa apsargs ne par ko nevēlējās mani laist stāvēt, taču vismaz mūziku es izbaudīju ar lielu prieku. Pēc koncerta, mēs bijām domājušas, ka dosimies ar autobusu uz manu vecvecāku māju, taču to nokavējām, jo mums ļoti lēni sanāca soļot, visu laiku dziedot muse dziesmas, smejoties un lēkājot apkārt aiz prieka.. tā pat arī pēdējo vilcienu uz Cenām, pēdējo autobusu uz Cenām, pēdējo trolejbusu uz Rīgas dzīvokli un vispār jebkādu pēdējo transportu uz jebkuru vietu, kur kaut viens mums pazīstams cilvēks dzīvotu bijām nokavējušas, tādēļ mēs nolēmām, ka tik pat labi varam braukt vienalga kur. Uun.. iekāpām pirmajā autobusā, kuru ieraudzījām, par laimi tas gāja uz Olaini, tātad vismaz virziens pareizais, gadījumā, ja pēc tam ir vēlme ar kājām iet līdz māsas mājām. Mums katrai bija pa 1 litra tonika Sun pudelei, ko bijām nopirkušas veikalā Rimi. Autobusā mēs mierīgi pļāpājām un dzērām savus tonikus, kad pēkšņi viens onka to ieraudzīja. Viņš sāka mūs sist ar milzīgu zemes riekstu, nu labi nē, viņš laikam vienkārši bija ļoti izslāpis, jo prasīja padzerties. Tā kā viņš izskatījās baiss, es ne visai vēlējos dot viņam savu tonika pudeli, galu galā tur vēl daudz bija iekšā. Tad viņš par to piedāvāja 1 latu, un es biju ar mieru, jo toniks maksā 49 santīmus, tātad, par 1ls, es varēju nopirkt 2 tādus pat vietā.. un mums jau vēl paliktu māsas pudele. Liels bija mans brīnums, kad onka vēlējās pudeli atdot atpakaļ, jo, izrādās, es biju pārdevusi nevis pudeli, bet gan 1 malku tonika. Tāds bizness! Ja pudelē ir 1litrs un malks ir apmēram 50ml, tad maksājot par katru malku, pudele tonika maksātu 20 latus… kur nu vēl lielāku uzcenojumu?😀 Lai nu kā, ļāvu onkam pudeli paturēt, pēc tam, kad viņš bija padzēries, man nebija ne mazākās vēlmes no tās atkal dzert. Izkāpām ārā Olaines stacijā un nolēmām, ka ja reiz tik tālu esam tikušas, tad atlikušos padsmit kilometrus varam arī noiet kājām.. un tā nu mēs gājām, vispirms pa sliedēm, tad pa kaut kādu mistisku ceļu, pie kura satikām spiegu kaķi, kurš loti vēlējās mūs izsekot, līdz mēs viņu aizlidinājām grāvī..visbeidzot gar šosejas malu, joprojām smejoties, dziedot un nu jau arī smagi pieklibojot. Kaut kur īsi pirms Ozolniekiem, bet krietni aiz Dalbes, pēkšņi apstājās liels, melns džips, un mana pirmā reakcija (sasodīts, šobrīd man šķiet, ka es jau to visu kaut kur esmu rakstījusi) bija bēgt, jo tobrīd visi gājēji bija stipri satramdīti dēļ sodiem par staigāšanu bez atstarotājiem, nākamā reakcija bija.. bēgt, jo tik pat labi tas varēja būt arī kaut kāds baisais maniaks, un pēc tam.. šoks, jo māsai bēgt nebija nācis ne prātā, viņa mani nosauca par stulbu, piegāja pie džipa un sauca arī mani tam klāt, tur nu mēs stāvējām, izrādās, tas bija kāds dīvains onka, kas vēlējās iekļūt Meitenē, taču nezināja pareizo ceļu, lai tai pietuvotos. Tad nu par to vien, ka Austra viņam paskaidroja ceļu, viņš piedāvāja mūs aizvest līdz mājām.. un aizveda arī. Kad nonācām mājās, bija jau kādi 4 no rīta.

Lūk, šī dziesma, man vienmēr atgādina par to iešanu uz mājām. It’s an odd, but pleasant memory🙂

Pēdējais brauciens uz Luksemburgu, ar visiem Spānijas gurķīšu rūķīšiem un visu pārējo, bija kolosāls, taču nav tādas dziesmas, ar kuru tas asociētos, vismaz pagaidām vēl ne, varbūt tad, kad sakārtošu domas, tad.

Ak, jā, vēl es varētu pastāstīt par savu pirmo eirotripu ar mašīnu pirmajā vasarā, kad biju tikko nolikusi tiesības. Taču, tur tik tiešām ir ļoti daudz jāraksta, bet man šodien ir jāizguļas, varbūt citreiz. Katrā ziņā, mums nojuka mašīnai toreiz radio, ome ar opi, kas bija mani vienīgie pasažieri, kuri paši nemaz ar mašīnu braukt nemāk, visu laiku strīdējās, tādēļ es biju vienīgais stūrmanis, un Vācijā, kādā Oral benzīntankā es nopirku tādu mazu mūzikas lādīti, kurai, ja griež sviru, skan viena dziesma. Tad nu..

šis bija vienīgais veids, lai kaut nedaudz sakārtotu nervus.

2 responses

  1. Andris

    Pēdējie trīs telefona rēķini nav apmaksāti, draugos.lv neesmu un tavu e-pastu nezinu, tāpēc atliek spamot šeit.
    Vakar Kika izdomāja, ka vajag iet tusēt – aizgājām šur tur. Vienā brīdīman prātā atplaiksnīja tavs vārds un, īpaši nevilcinoties, zvanīju Tev. Es vienkārši gribēju satikt Tevi un pārmīt kādu vārdu, bet es Tevi pazaudēju visā tajā pūlī. Es jau divas reizes biju patraucējis Tevi, tāpēc trešo vairs neuzdrīkstējos.
    Ir viena lieta, kuru esmu Tev apsolījis, bet tā arī tas viss ir izpalicis – paslēpjot ar tandēmu Pārdaugavas rajonā. Pozitīvas atbildes gadījumā gaidu zvanu🙂

    Augusts 13, 2011 plkst. 09:42

    • Sorry, nebiju pamanījusi, ka esi kaut ko šeit iekomentējis.. diezgan tāls ieraksts. Redz, klubā ar mani runāt ir neiespējami.. kā jau redzēji, cilvēku tur vairāk nekā saprašanas, man ar viņiem visiem ir jācenšas sastrādāties. Man nav Tava telefona nr, tādēļ nevaru piezvanīt. Un, godīgi sakot, es neesmu īsti pārliecināta, ka to vēlos.

      Augusts 19, 2011 plkst. 17:02

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s