Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Vieta dziesmai, dziesma vietai

Laiks, kad dzīvoju Londonas kojās, ceļoju ar metro, dienas pavadīju pļavās skaitot zaķus, piknikojot, barojot vāverēnus un apskatot anglijas dabu. Man šķita, ka dzīve ir lieliska, man šķita, ka viss vienmēr būs tieši tā, ka mani vecāki būs mūžīgi kopā, jo viņi viens otru nebeidzami mīl, pat par spīti strīdiem. Man šķita, mans tēvs ir pats labākais, gudrākais un skaistākais tētis pasaulē. Es ticēju brīnumiem un biju ļoti laimīgs bērns.

Diemžēl pat nebeidzamam stāstam reiz pienāk beigas. Un man nav dziesmas Zviedrijai, jo es vēljoprojām neesmu īsti sapratusi, kā tobrīd jutos, es biju ļoti, ļoti apjukusi un nesapratu, kas notiek. Vārdsakot, pilnīgs klusums mūzikā. Tobrīd neviens īsti nesaprata, kas notiks tālāk. Bija radušies jautājumi uz kuriem neviens nevēlējās atbildēt.

Latvija, pirms es pārcēlos uz Luksemburgu.. tas bija tas laiks, kad mamma izšķīrās no tēva un gandrīz sajuka prātā, kad viss ģimenes smagums bija jānes man vienai, jo brālis bija pārāk maziņš un man par viņu bija jārūpējas un viņu jāaudzina, tai pat laikā jāspēj visos iespējamos veidos iepriecināt mammu, jo es gandrīz katru vakaru dzirdēju, ka viņa vairs nevēlas dzīvot, ka viss ir briesmīgi, visas tās reizes, kad man viņu bija jāpierunā turpināt dzīvot, jāstāsta kādēļ viņa mums ir vajadzīga. Jābūt labākajai it visā, jābūt spēcīgai, jāaizstāv, jāklusē.. man pašai vispār nedrīkstēja būt emociju, draugu, dzīves. Un tad, kad brālis bija paaudzies, bet mamma kaut cik saņēmusies, es viņus pametu, lai vēlāk, arī tad, kad biju prom, saņemtu triecienu pēc trieciena caur telefonu un vēstulēm.

Luksemburga.. dzīve bez mājām, bez ģimenes, bez īstas atbildības, bez sapratnes no apkārtējo puses. Es neēdu, negulēju, es tā īsti pat nedzīvoju. Man piederēja neliela istabiņa viesnīcā ar vienu logu, baltām sienām un gultu, tāda pati virtuve, tikai gultas vietā – ledusskapis un plīts, šad tad tur mēdza parādīties pārtika, kura parasti sapuva neizmantota, jo man pat nešķita gana interesanta, man piederēja grāmatas, pildspalva un kaudzēm aprakstītu papīra lapu. Es klaiņoju apkārt pa kalnu takām tik ilgi, ka manas kājas kļuva nejūtīgas pret ceļu un sāpēm, 2 gadus es kliboju bez apstājas, es nedrīkstēju novilkt zeķes sabiedriskā vietā, piemēram, sporta ģērbtuvē, jo tās asinis un rētas varēja sagādāt ļoti, ļoti sliktu pašsajūtu. Viss, ko es redzēju, man paslīdēja garām. Kaut arī dzīve it kā bija uzlabojusies, es neredzēju savu vietu tajā, es nezināju, ko lai dara tad, kad vairs nav neviena, ko katru dienu atbalstīt. Es nespēju būt laimīga, kaut arī man bija ļoti daudz iemeslu, lai es tāda būtu.

Latvija, pēc tam, kad es atgriezos, lai turpinātu te studēt, jo tā ģimene, kas bija palikusi Latvijā, un tie nedaudzie cilvēki, kurus uzskatīju par draugiem, bija tik ļoti vēlējušies, lai atgrieztos, mani pievīla. Izrādījās, ka patiesībā, es te neesmu nevienam vairs vajadzīga. Viss tas ir bijuši tikai meli un glaimi, vai skaudīgas pļāpas, katrā ziņā, es jau atkal biju viena. Viņiem būtu pieticis ar to vien, ka es šad tad atbraucu ciemos, bet es tobrīd akli ticēju, ka mani tiešām Latvijā kādam vajag, visu to gaudulīgo ar roku rakstīto vēstuļu dēļ. Un man tik ļoti pietrūka tā klusuma un, kaut arī bez dzīvesprieka, tomēr absolūti brīvās dzīves, taču es neko no tā visa vairs nevarēju atgūt. Manas cerības jau atkal tika sagrautas, es nespēju atrast savu vietu šajā pasaulē.

Taču nu jau ir daudz labāk, esmu samierinājusies ar to, kas man šobrīd ir. Es joprojām ticu, kādreiz atkal būšu laimīga. Un es nezinu tādu dziesmu, kas atbilstu vietai, kur šobrīd atrodos. Taču, vistuvākais tam, kas šobrīd notiek, vietai, kur es šobrīd atrodos, ir šis

 

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s