Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Svētes trīsvienība

1 slēpnis, 1 multi slēpnis un 1 mistērija.. Svētes rajonā, Kate, Anete un Helsa. Mhm, tieši tā.. pēc ilgiem laikiem šajā blogā tiks ievietots kāds raksts par slēpņošanu! Un laikam jau tikai tādēļ, ka man ir labs garastāvoklis un esmu paņēmusi vabolēnu uz Jelgavu, turklāt nav pilnīgi nekādas vēlēšanās mācīties rītdienas makroekonomikas eksāmenam. Zvanu arī Ridlijai, bet viņa ir pārāk aizņemta ar savu mežcirtēju, tādēļ paliek Jelgavā.

Tātad, šodien nolēmu, ka vajadzētu tā kā aizbraukt paslēpņot.. pastāstīju par to Anetei, viņa bija ar mieru, tad nozagu pāris stundas no Kates studiju projekta taisīšanas laika un visbeidzot.. ap pulkstens 7 devāmies ceļā..🙂 Piebraucu pie kojām..un, protams, nostādu mašīnu tieši tā, ka pie durvīm ir milzīga peļķe😀 Pēc tam nostājos vēlreiz, ielaižu Aneti un mēs braucam..

Pirmais objekts – Saules krusts, Kalnanšu kapos. Vienīgais šāda veida piemineklis no 16. gs. Jelgavas rajonā. Vārdsakot, ļoti interesants objekts🙂 Piebraucam, un mums garām ar šķību aci nolūkojoties nobrauc vecs onka.. Kate ieminas, laikam esam pie kapiem. Es – nu ja, ja reiz veci onkas brauc, tad pavisam noteikti no kapiem. Anete gan mēģina būt pozitīvāka un stāstīt, ka viņi droši vien ir slēpņotāji bijuši. Bet Latvijā tik veci cilvēki neslēpņo. Tas Shay mamma slēpņo..ok, nejauksim viņu iekšā. Lai nu kā..ejam cauri kapiem un Anete stāsta, ka viņa mājās tā darot ļoti bieži, jo tas ir īsākais ceļš līdz draugam, visbaisāk esot vakaros, jo tad spīdot svecītes, bet varbūt tās esot zombiju acis. Es paskaidroju, ka zombijiem acis nespīd, viņiem ir tikai zaļganīga āda, kas vietām lobās nost no ādas..nu, apmēram, kā man pašai. Skaitam soliņus un svītriņas, un secinam, ka soliņu ir vairāk, nekā iespējams😀 Pēc tam meklējam slēpni…nonākam kkādā mazītiņā skaistā kapiņu ielociņā, bet tur tā nav.. tad nokāpjam zemāk, viņas meklē slēpni, es ceriņkrūmos – laimīti, kad Anete prasa, vai es tiešām kapos meklēju laimi, nedaudz sabožos, un saku, kur tad citur to lai meklē? Pēc tam ieraugam nelielu taciņu un nodomājam.. nē, tur jau nu noteikti nebūs, nedaudz patālāk es esmu atradusi vīngliemezi un vecu sarūsējušu lāpstu, bet nekasno tā neder, tādēļ ejam atpakaļ pie krusta un skaitam vēlreiz.. tad es kkādā veidā mūs aizvedu pie mistiskas nojauktas mājeles, kur satieku savu jauno labāko draudzeni Žaklīnu. Žaklīna ir ļoooti neglīts vīngliemezis, kas spēj acis ielocīt acīs un kurai tīri labi patīk ostīt pašai savu asti. Kate man iesaka Žaklīnu ņemt līdzi uz Luksemburgu.. Anete stāsta, ka netālu esot redzējusi vēl vienu vīngliemezi. Es saku, ka arī tā noteikti ir bijusi Žaklīna. Tad es atstāju savu jauno labāko draudzeni zālē, kur viņa var mierīgi turpināt izskatīties briesmīgi un mēs dodamies atpakaļ pie krusta.. un kamēr Kate ar Aneti domā, kādas vēl mahinācijas varētu veikt ar dotajiem skaitļiem, lai iegūtu pareizās koordinātas, es tēloju visu zombiju dīdžeju un lieku viņiem dažādu mūziku🙂 Kate saka, viņa jūtoties kā miroņu esītī. Bet es ir vnk starā un tēloju kkādu lidaparātu, kamēr dziedu I want to eat your braiiins!! Tad es iesaucos, ka esmu atradusi līķi, un prasu, ko lai tagad daru. Man saka, lai saglabāju mieru. Es atbildu, ka viņš ir apmēram 6 metrus zem zemes. Un man palūdz, lai neroku ārā. Nu labi, nerakšu ar.  Tā apmēram kādu pusstundu riņķojām ap kapsētu un smējāmies, līdz beigu beigās Kate ir izlasījusi pāris komentārus, un mēs saprotam, ka laikam jau pirmā vieta tomēr bija tā īstā.. tādēļ dodamies atpakaļ. Un, nu ja.. tieši tā… tā vieta, “kur jau nu noteikti nebūs” ir īstā. Konteinerī atradās ļoti piemīlīgas rotaļlietas, tās tur arī atstājām.

Otrais objekts – Ermiki Pine tree, jeb viena no tām vietām, kurām garām braucot neko ļaunu vis nenodomāsi – parasts priežu sils, neliels karjers, vārdsakot, nekā tāda, kam piesiet aci. Taču 1942. gads tai vietā bija ļoti interesants, slēpj daudzus noslēpumus, un ja vien odu nebūtu bijis tik daudz, es pavisam noteikti noskaidrotu kādus😀 Katrā ziņā, lai palasītos par to, kas notika pasaules karu laikā, nav gluži jālien iekšā mežā un jācieš no odu bataljonu uzbrukumiem, var arī palasīt panzerkampf militāro forumu😉

Trešais – mistērija, tādēļ īsti stāstīt nedrīkstu. Varu vien teikt, ka bildīte tik tiešām palīdzēja. Objekts bija interesants, jo gps, lai to atrastu, it nemaz nav nepieciešams. Katei sanāca daudz kāpelēt..un mēs gardi nosmējāmies, kad Anete lasīja drošības tekstu, jeb “ko darīt, ja nu šo slēpni esi atradis nejauši”. Jo, lai kāptu tur augšā.. diez vai kāds ko tādu darītu tā pat vien sava prieka pēc, nevis lai ko meklētu😀 Taču forši, tā mīlīgi🙂 Kate samainīja monētu ar onkuli pret monētu ar tanti, kurai galvā spainis.

Un tas tad arī viss.. pēc tam braucām mājās, nolikām vabolēnu pie rimi un pasākums beidzās. Pie dzīvokļa durvīm vēl ar Kati smējāmies, jo Kate stāstīja, ka esot mani redzējusi, pusstundu vakarā klīstot apkārt kapu teritorijā😮 Un es viņai jautāju, ko tad šī darījusi kapu ceriņu krūmā! Viņa – čurāju (oi, ziniet, par viņas paradumiem varētu grāmatu uzrakstīt, kā tāds suns, visur teritoriju iezīmē😀 bet šoreiz tā gluži nebija patiesība), Es – kā Tev nav kauna?! Kapos! Kate – Ne jau kapos, ceriņu krūmā! Es – Tas tak vēl ļaunāk, citi tur pēc tam laimītes ēdīs. Un vēl bija daudz visādu prikolu par Anetes mīlestību pret pastaigām kapos ap pulkstens sešiem vakarā vasarā un nedaudz agrāk ziemā😀

Tātad, jā, pasākums ļoti izdevies🙂 Rīt pēc makroekonomikas eksāmena es tiekos ar Shay, lai aizvestu viņu uz Baleriju, bet 3dien jau atkal varētu doties slēpņot, šoreiz Elejas virzienā, jo es labprāt paņemtu visas 6 zemgales muižas🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s