Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Darbs

Dažreiz es savu darbu ciest nevaru, citreiz es to tiešām mīlu. Ja es strādātu par to, ko strādā Inez Rodriguez es laikam savu darbu mīlētu vienmēr. Sasodīts, par ko ir jāizmācās, lai tiktu pie tāda darba? Nu lab, bet tas jau ir cits stāsts..

Šonakt, visu nakti lietus lija, tāpēc cilvēku bija diezgan maz. Tāpēc darīt man principā nebija ko nemaz. Taču man ļoti paveicās, ka Shay draugi bija izdomājuši, ka viņiem nepatīk Rock’n’Riga, tādēļ viņš tos atveda paklausīties “atsaldētu popmūziku” kā pats izteicās..apmēram pēc kādām 5 minūtēm, kad bija ieradies, Shay nonāca atpakaļ pie mana bāra, apsēdās un pabrīdināja, kādu laiku viņš mani patraucēšot, prasīja, vai neesot iebildumu. Es atbildēju, ka darīt jau man tā pat nav ko, tādēļ būtu tiešām forši papļāpāt. Jā, nu sākumā mēs pļāpājām par mūziku, apmainījāmies ar mīļāko grupu sarakstiem, pēdējo koncertu pieredzēm, es viņu uzcienāju ar radioravenholdt.com adresi, lai paklausās, ko tur spēlē. Pēc tam viņš pastāstīja, ka ir dzimis un ļoti ilgu laiku nodzīvojis Kolorado, ASV, taču nesen darbs to nosūtījis strādāt Viļņā, tāpēc mācās lietuviešu valodu. Tad mēs kādas 2 stundas nopļāpājām par Latvijas un Lietuvas valodām un to, kas šīs valodas ir ietekmējis laika gaitā. Kad Shay izteicās, ka, viņaprāt, amerikāņi ir pārāk iedomīgi, lai mācītos citas valodas, kas ir diezgan traki, jo cilvēkam vajadzētu izjust cieņu pret valsti, uz kuru tas ir aizbraucis..mēs sākām runāt par krieviem, kas nevēlas mācīties latviešu valodu, kaut arī dzīvo šeit paaudzēm ilgi, par Lietuvas krieviem, kuri būdami mazi jau mācās lietuviešu valodu, jo tāda ir valsts politika, kā arī par to, kā būtu, ja visā pasaulē būtu viena, universāla valoda, kurā mācētu runāt pilnīgi visi, proti, Esperanto, un kādu politisku iemeslu dēļ Esperanto būtu labāks variants, nekā visiem vnk ņemt un iemācīties angļu valodu. Pēc politikas mēs runājām par lielajām firmām, kas ir tik pat liels un ietekmīgs politisks spēks, kā valstis, dažreiz pat vēl lielāks. Un pēc tam, pievērsāmies reliģijai, kas jau atkal ir sava veida spēka forma. Viņš pavisam godīgi pastāstīja, kāda ir patiesā reliģijas situācija ASV, pavisam godīgi atklāja, ka pats ir ateists, taču izteicās, ka viņa vecākiem ko tādu būtu pārāk grūti pieņemt, tādēļ uz baznīcu viņam nākas iet tik un tā, tad, ja nu pavada svētkus kopā ar ģimeni. Viņš stāstīja par 2008 gada zemestrīci Haiti, kurā pats bija nokļuvis, aprakts zem savas viesnīcas, un kā pats saviem spēkiem esot izracies ārā, un cik ļoti grūti viņam pēc tam bijis visu laiku kost sev mēlē, kad māte esot nepārtraukti atgādinājusi, ka Dievs viņu ir izglābis, nevis tos 20000 citus Haiti iedzīvotājus un tūristus. Viņš prasīja, kādēļ gan lai Dievs glābtu ateistu, nevis ticīgo? Un pēc reliģijas mēs nonācām pie lietuviešu un latviešu pagānu dieviem, kas noveda pie tā, ka viņš sāka stāstīt par saviem kaķiem, jo viņš no Vācijas sev pasūtīs Savannas kaķi, kas ir mazākais no plēsējiem, servala un mājas kaķa sajaukums 4. paaudzē, ļoti, ļoti milzīgs kaķēns, kuru gribēja saukt par Pērkonīti, taču sauks par Iukleite vai kkā tā, īsti nesapratu, taču tas tādēļ, ka vārdam jābūt uz I burta, un šis nozīmējot ļoti, ļoti ātru, graciozu skriešanu. Un, es jau daļu esmu aizmirsusi, taču mēs pļāpājām līdz pat pus6 rītā. Un nebija neviena garlaicīga sarunu temata, Shay izteicās, ka šī esot viņa visu laiku visfilosofiskākā saruna ar cilvēku aiz bāra letes, kādu jelkad ir piedzīvojis. Un viņam ir kādi 40 vai vairāk gadi.. so.. sarunu noteikti ir bijis ļoti daudz. Viņš man apsolīja ienest darbā mūzikas CD ar roka grupām, kuras klausās, lai es varētu muzikāli izglītoties. Un, vārdsakot, kaut arī gandrīz neko nenopelnīju, vismaz nakti pavadīju tiešām, tiešām kvalitatīvi un interesanti🙂 Vēl mēs runājām par Sake vīnu, slēpošanu, to, cik dažādas kultūras ir apmetušās uz dzīvi eiropā, to, kā gaiss ietekmē garšu, fotografēšanu un droši vien vēl kaut ko, es tikai šobrīd neatceros ko.

Kopš es vairs neesmu robots, es atkal esmu atsākusi runāt ar cilvēkiem par tematiem, kas liek man viņus iemīlēt, jā, tieši tā, esmu tik liela nūģe, ka sarunas par politiku, reliģiju, vēsturi un senajām kultūrām man šķiet daudz aizraujošākas, nekā sarunas par to, kurš ko ēda vai darīja pēdējā nedēļas nogalē. Ticiet man, ar jebkuru cilvēku var atrast kādu interesantu tematu, par kuru parunāt, pat ar Dārtu es esmu apspriedusi Dravidiāņus, Romiešus, Maķedoniešus, pēcāk arī Frančus un to ļoti īpatnējos skaistuma, kultūras un paražu elementus. Un es atkal viegli spēju pieķerties cilvēkiem, kas ir diezgan traki, taču pagaidām vēl viss ir ok🙂 Jūtos tā, it kā pirms nedēļas es būtu izkāpusi no ratiņkrēsla un tagad lēnām mēģinātu spert savus pirmos solīšus sabiedrībā, lai kļūtu par pilnvērtīgu tās daļu.. bail ir ļoti, nedrošības sajūta ir milzīga, taču apņēmības turpināt pietiek😉

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s