Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

The enter

Visu dzīvi sāpēs.. varbūt vismaz dosi man iespēju nomirt laimīgai?

Pēdējā laikā mani atkal taranē Vecvecvecvecvecmāmiņa.. nu ja, šķiet, ka tiešām ir pienācis laiks vairs nebēgt pašai no sevis. Galu galā.. es nespēju būt pati, tikai tādēļ, ka man pašai no sevis ir bail. Taču man ir jāsaņem sevi rokās. Es esmu hīleris.. latviski laikam sanāk dziednieks. Es rūpējos par to, lai man apkārt esošie cilvēki jūtas labi, ja es Tev pieskāršos, Tev pāries sāpes.. vai vismaz mazināsies, atkarīgs no tā, cik daudz es spēšu panest. Tāpēc es gandrīz nekad nepieskaros cilvēkiem, ja vien man tiešām nav citas izejas, vai arī esmu pārliecināta, ka uz to brīdi spēšu izveidot gana stipru sienu, lai neko nepaņemtu, vienmēr izvairos no apskāvieniem.. Cenšos neiepazīties ar jauniem cilvēkiem, bet ja tomēr iepazīties, tad turēt tos drošā attālumā no sevis.. nekad un nevienā neiemīlēties, neļauties.. nepieskarties, neuzticēties, nepierast, nejust. Man nemitīgi ir sevi jākontrolē.. citādi es nokļūšu tik lielās nepatikšanās, ka pati no tām netikšu ārā. Pat savus ģimenes locekļus es turu no sevis pēc iespējas tālāk.. Esmu nolēmusi sevi vientulībai.. un man pat nav nekādu problēmu ar to samierināties.

Khe, atceros, Oksana bija atbraukusi ciemos.. apskāva mani cieši, cieši un smejoties teica – es zinu, kā Tev šobrīd sāp. Jā.. es zināju gan, nepietika ar manām muguras sāpēm, kas kā elektrība traucās no sprandas uz leju.. bija vēl otras…viņas sāpes. Un viņa zina, cik ļoti spēcīgi viņu jūtu, jo es pat bez liekām domām, zinu, kad viņa ir Latvijā.. kad Anglijā. Zinu, kas viņai sāp. Viņa ļoti ātri saprata, ka mēdzu jautāt par lietām, kuras normāli cilvēki, kas neko par otru nezina nejautā.. viņa ļoti ātri pieķēra mani, ka mokos ar galvas sāpēm tad, kad viņai ir slikti, kaut arī nebija neko teikusi. Un tomēr.. viņai ir vienalga. Tas ir labi.

Ja es mācētu to visu kkur novadīt, ārstēt, taču neņemt sev, es būtu laimīgs cilvēks, taču es spēju tikai uzsūkt to visu draņķi sevī.. tādējādi atbrīvojot. Vai zini, cik riebīgi ir dzīvot, ja katru sekundi Tev pieskaras ļaunums? Pamēģini iztēloties elli… Tu esi kaila, atrodies pūlī.. un viņi visi Tev pieskaras. Pretīgi? Jā. Tā ir mana ikdiena. Dzīvojot blakus 2 baznīcām, uz kurām regulāri iet cilvēki, lai atbrīvotos no savām problēmām (kuras tajā ēkās uzkrājas..jo pat problēmām ir savs nezūdamības likums), man ik pa laikam ir slikti ap dūšu.. un var jau būt, ka es kļūstu stiprāka ar to visu nemitīgi cīnoties, tomēr.. man ik pa laikam tas tiešām noriebjas.

Varbūt tomēr pasūtīt to ziloņkaula kaklarotu? Vnk lai man netiek klāt.. bet tam jau īsti nav jēgas, es pati vēlos ar to cīnīties… ne gluži apzināti un tomēr.

Vajadzētu atrast sev skolotāju.. ja mamma nebūtu tik slima un aizņemta viņa varētu man palīdzēt, taču viņai nav laika, un opja mamma viņai neko daudz neiemācīja, tikai tādēļ, ka mamma bija pārāk ziņkārīga. Es esmu divreiz svētīta – baznīcā, jo ome tā gribēja, un vēlreiz mājās no vecvecmāmiņas puses, jo viņa teica, man būšot ļoti sarežģīta dzīve. Drīz vien viņa nomira.. taču tas nav slikti, viņa ir sūtījusi palīdzību tad, kad to visvairāk vajag. Sasodīts, es esmu septītā paaudze, vecākā meitene.. zini, ko tas nozīmē? Es spēju visu to, ko ir spējušas viņas visas pirms manis.. visas 6. Zini, ko vēl tas nozīmē? Man ir jāizpērk grēki.. jā..par visām paaudzēm.

Nepietiek jau ar to, ka es uz šīs zemes esmu nosūtīta, lai izciestu sodu par to, ko izdarīju savā pasaulē.. man vēl ir jāpiedzimst ģimenē 7 paaudzē ar nenormāli garu grēku sarakstu. Tad no otras puses.. man vienmēr patīk savu dzīvi padarīt mazliet sarežģītāku, droši vien arī pat par spīti sodam izvēlējos mammu. Godīgi sakot, par to es vairs neko daudz neatceros, kad biju maziņa, bieži sapņos redzēju, kā izvēlos mammu starp ļoti daudzām citām, kā izvēlos savu dzīvi.. taču nu jau kādu laiku tas viss ir zudis. Esmu tik ļoti norobežojusies pati no sevis, ka lielākā daļa manis atrodas nemitīgā miega stāvoklī.. varbūt derētu pamosties? Nedaudz bail no tā, kas varētu notikt.. bet tad no otras puses, ja atradīšu gana labu skolotāju, es ticu, ka viņa pavadībā varu sevi palaist vaļā.. un beidzot sākt kontrolēt savu dzīvi tā, kā man to ir paredzēts darīt. Es zinu, ka vajadzētu mazāk domāt un vairāk darīt.. taču pagaidām es vēl neesmu tik tālu tikusi.. dažreiz spēju atslēgties uz brīdi.. khe, violetais trīsstūrītis starp acīm palīdz, dažreiz gadās aprunāties ar mīļākajiem no saviem enģeļiem, bet jo vairāk es norobežojos no sevis, jo mazāk es spēju.. un jo vairāk es ciešu. Tādēļ, šķiet, ir pēdējais laiks atgriezties.. es vairs nevaru atļauties meklēt sabiedrības dibenu, man ir jāpeld atpakaļ augšā, jāatsperās un jāskrien pret straumi.. jānonāk tur, kur es sākos.

Lūk..šādas pārdomas mani pārņem jau mēnesi.. kopš es atkal redzēju viņu. Labi, mīļā, es Tev ļaušos.. es Tev tik un tā piederu, tikai, lūdzu, saki, kas man jādara? Kur man atrast palīdzību? Jā, zinu.. vispirms jāiztur šis pārbaudījums, vai ne? Labi. Tu esi spītīga, bet es esmu spēcīga.

Heh, tādēļ.. neprasi man, kā es jūtos. Neprasi man, kas notiek. Neprasi man, vnk neprasi neko man, jo man nav ne jausmas. Es dzīvoju jau ļoti ilgu laiku šaubās.. neliec man smaidīt, ja to nevēlos. Es esmu Helsa. Es atnesīšu Tev gaismu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s