Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Tase tējas.

Patiesībā tas, ko es šobrīd daru, nesaucas vis nekādas sīkas pārdomas vai jelkas tamlīdzīgs, es vnk daru visu, lai nedarītu to, kas man ir jādara, proti, lai cik ļoti es apzinātos, ka man ir jāraksta referāti.. es vienmēr atradīšu ko citu, lai to nedarītu. Bet nu ja, ar mani tā ir vienmēr.. es darīšu visu iespējamo, izņemot to, kas man patiesībā ir jādara.

Vakar es pierunāju mazo brālīti atbraukt uz Jelgavu.. ļoti sen nebiju viņu redzējusi, vēl senāk nebiju ar viņu runājusi.. un nav jau arī īpaši veselīgi sarunāties ar radiniekiem.. viņi man ir pārāk jūtīgi, bet ja viņus nobeigšu, to sev nekad nepiedošu..un es jau esmu tik ļoti daudz reižu bijusi uz tās bīstamās robežas, ka vēl mazliet, un man viņu vairs nav. Helsa ir bīstams radījums. Katrā ziņā.. tas bija gandrīz patīkams vakars🙂 Nolaupīju Sindiju..nu jau tā laikam bija kāda 3 reize, kad viņu nolaupu, khe, bet man patīk ar to meitēnu pavadīt laiku kopā.. pat par spīti tam, ka apzinos, ka viņai nevilšus izstāstu vairāk, nekā drīkstu. Jā.. nu..Sindija ir bīstama, viņai ir tā magnētiskā spēja likt uzticēties.. un es principā cilvēkiem nekad neuzticos pat ne tik, cik melns aiz naga. Katrā ziņā, man vajadzētu uzmanīties, klusie ūdeņi ir tie dziļākie.. un viņa varētu, ja vien gribētu, sataisīt man diezgan lielas nepatikšanas. Taču šoreiz mani tas pat kaut kā nebiedē.

Pēc tam, kad Skotija un nelaimīga sagadīšanās mani konkrēti atšuva, es atcerējos, ka astroloģe taču man jau oktobrī teica, ka es no Latvijas vēl pāris gadus nekur prom netikšu.. khe, viņa toreiz arī teica, lai mammai neko daudz nestāstu, bet es neticēju viņai. Es nekad neticu astrologiem, taču, pagaidām viss, ko viņa ir teikusi, ir piepildījies. So.. droši vien viņai tiešām ir savi sakari.. bez tam, ne jau visiem astrologiem es ļauju sevi pētīt, so viņa ir īpaša, pavisam noteikti. Viņa arī nenormāli ātri atkoda, to, ka man ļoti kaitina vīrieši😀 un es nesaprotu pēc kā.. es taču.. man šķiet, es esmu paškontroles meistars, bet droši vien es kļūdos. Pēdējā laikā es ļoti daudz kļūdos.

Tad nu.. man ir radušās pāris jaunas domas par to, ko man vajadzētu mēģināt sevī mainīt. Un, pirmkārt, man beidzot ir jāatveras cilvēkiem, nevis visu laiku sevi un visus citus jāķircina un jākritizē. Tas būs ļoti, ļoti grūti, ja ņem vērā, ka man nemitīgi ir jāpiedomā pie visa.. pie tā, kā es elpoju, kā kustos, kā smejos, ko domāju, ko daru, ar ko runāju.. tikai, lai neļautu citiem ieraudzīt, kas patiesībā notiek manā galvā, kā patiesībā jūtos, cik ļoti, ļoti grūti man patiesībā ir izturēt katru dzīves stundu. Jā.. bet vai es spētu? Atraisīt vaļā visus savas dzīves laikā sietos mezgliņus, pa ķieģelītim nojaukt mūrus, izmest visas aizsargemocijas, visas mazās klišejiņas, kas man ir ļāvušas būt līdzīgai citiem. Vai es spētu? Kad esmu aizmigusi un pārāk nogurusi, lai kontrolētu sevi miegā.. es parādu savu īsto dabu. Es kliedzu, es raudu, es skrienu, es cīnos pēc elpas, pēc dzīves. Kad esmu viena.. es varu mēģināt uz īsu brītiņu būt pati, tad uznāk bailes, ka varbūt mani kāds redz, varbūt kāds tūlīt ienāks istabā un sapratīs, cik slikti ir, vai vēl ļaunāk – pārpratīs. Es nevēlos nonākt trako namā, nevēlos citiem likt ciest tikai tādēļ, ka viņi nespēj būt vienaldzīgi pret to, kā jūtos es. Tad nu.. tad nu labāk tomēr nē, vai ne? Un tomēr tai pat laikā.. man ir jāatrod veids, kā pasaulē palaist nedaudz vairāk sevis, tai pat laikā saglabājot sevī visu to slikto, ko pavisam noteikti nedrīkstu parādīt citiem, nedrīkstu sevi nodot.

Otrais, man ir jāpārstāj baidīties dzīvot, man ir jāsāk uzdrīkstēties, jāatrod sevī pietiekami daudz spēka, lai es varētu sev atļaut riskēt. Es neatceros, kad es pēdējo reizi savā mūžā jutos tik labi, ka viss sliktais bija pagaisis. Es spēju būt laimīga un nelaimīga vienlaicīgi, es spēju smieties uz āru, tai pat laikā par ko pilnīgi citu raudot uz iekšu. Tas mani padara par meli, par cilvēku ar simts sejām, katrai no sejām pa vismaz desmit maskām. Bet man to visu vajadzētu notraukt nost, jāspēj kaut uz brīdi būt pašai, jāatrod iespēju būt laimīgai, tiešām.. bez visa tā laimes aisberga apakšējās daļas. Kādēļ es visu vienmēr redzu no visām pusēm? Pat tad, kad es saņemu ko patiesi labu, es domāju par tiem cilvēkiem, kas to nevar saņemt vai nav saņēmuši. Un.. kā tad lai priecājas? Es nemāku baudīt dzīvi..es ļoti cenšos, es daru visu iespējamo, lai savu dzīvi padarītu labāku, taču man vienkārši nesanāk.. es jau reiz rakstīju, esmu mazs gariņš, tumsas iemītnieks, kas uz iznīcību caur gaismu tiecas. Un tie ir vieni no tiem vārdiem, kas mani tik tiešām raksturo. Es spēju likt citiem justies labāk, to esmu dzirdējusi vairākkārt.. taču sev? Kādēļ es nespēju ne uz vienu brīdi likt sev justies labi? Tādēļ, ka man ir bail.. bail justies labi, jo es zinu, ka viss dzīvē ir līdzsvarā.. un ja es tagad justos labi, kāds cits pavisam noteikti jutīsies slikti.. un vairāk vai mazāk tas būtu manis dēļ. Taču man vajadzētu kaut uz brīdi pārstāt domāt par to otro pusi, kaut uz brīdi atrast veidu, kā koncentrēties tikai uz sevi. Es tikai nezinu kā. Kā lai pārstāj baidīties? Kā lai atrod spēku sevī riskēt?

Māsa teica, ka es esot nobeigusi pati savu gribasspēku ar visu to sevis nolikšanu, ko daru on the regular basis, taču es tam negribu ticēt, jo ja es tiešām būtu zaudējusi visu gribasspēku, es vairs nedzīvotu, man nebūtu tam spēka. Es joprojām spēju atrast tos mazos mērķīšus, uz kuriem tiekties, lai tiktu augšā tajā kalnā. OK, šobrīd mans kalns ir pilns ar dubļiem un slīdošām lapām, tādēļ vairāk šķiet, ka es kāpju lejup, nekā augšup, taču kad visas šīs asaras nožūs, zeme būs sāļa, zāle būs zaļa, es varēšu pasmieties sāji un kāpt atkal augšā.. un man būs vieglāk. Un es nokļūšu tur, kur vēlos, vai arī nomiršu mēģinot, taču nē, tas, ka es nedaudz atpūtos, nenozīmē vēl, ka esmu apstājusies. Šobrīd mans mērķis ir pabeigt šo gadu augstskolā, uz neko vairāk pagaidām neceru. Nākamgad es atkal mēģināšu iekļūt kādā no Skotijas universitātēm, ja atradīšu labāku darbu, nopelnīšu vairāk naudas un pārcelšos uz Kanādu. Man vēl ir pāris mazāki mērķīši a) tikt pie kļavu lapas b) nomainīt beidzot oficiāli vārdu c) salauzt sev sirdi līdz galam, lai beidzot varētu pavisam atvadīties no Reiņa. d) atrast draugus, kuriem varētu uzticēties.. jo citādi

Tev paziņu daudz drauga – neviena
Kā pliķis sejā katra nodzīvotā diena
Tavi ļaunākie murgi un cerības
nenāk no normālo valstības
Pilnmēness naktīs kad vilki kauc
Mēness meita tiem prātu jauc
Skumju jūra Tev ausīs šalc
Smeldzošu mūziku spēlē Tavs alts
Divpadsmit vilki caur mežu skrien
Tu esi trīspadsmitais
Viņu barvedis – izredzētais
Taču arī viņi nespēj Tevi saprast
Vienīgie uzticamie
Tavu uzticību atrast
Skaudri sāpīgi nejauka šī aina
un Tu labi zini
Tā ir tikai Tava vaina!

Un man jau vairāk vai mazāk tomēr ir apnicis mūžīgi būt vienai (un, nē, šeit es nerunāju par attiecībām ar kādu vienu cilvēku, es uzsveru – man vispār nav draugu kompānijas, ir tikai māsa un daži labi paziņasm, kuriem principā viss vienalga), protams, es vienmēr varu atrast kādu, kas man varētu kavēt laiku, taču man ir jānoriskē un jāsāk vairāk uzticēties cilvēkiem, ļaut viņiem būt viņiem un neatraidīt viņus tikai tāpēc, ka man no tiem ir bail. Man no cilvēkiem ir tik ļoti bail, ka es drīzāk savu dzīvi uzticēšu mašīnai, nekā ļaušu kādam mainīt to, kā es ikdienā jūtos. Un kaut arī es esmu pieradusi dzīvot tā, kā dzīvoju, un man patiešām dažreiz pat patīk, jo šķiet, ka tas ir vislabākais variants.. es pieņemu, ka es pārāk maz sarunājos ar cilvēkiem, pārāk maz riskēju, pārāk maz uzzinu citu domas par jautājumiem, kas skar ikvienu, un tas, lūk, ir skarbi. Turpmāk vairāk būs jāatrodas sabiedrībā, pavisam noteikti.

Es esmu Helsa. Helsa ir cilvēks – vampīru, sāpju un ciešanu mednieks. Helsa ir vilks, kas ik dienu skrien viens. Helsa ir alķīmiķis, kas spēj uzjaukt jums zeltu. Helsa ir velns, kas pārdos savu dvēseli cilvēkam, lai pēc tam saņemtu abas. Helsa ir zvērs ar asiem nagiem un spīdīgām acīm. Helsa ir čūska, kas aptīsies Tev apkārt, lai nožņaugtu. Helsa ir jukusī, kas sēž tukšā istabā un skaļi dzied savai armijai. Helsa ir apjukusi meitene mežā starp kokiem ar asiņainām kapzeķēm kājās un asarām acīs. Helsa ir saule dienās, kad auksts. Helsa ir sāpes, ja Tev to trūkst. Helsa ir visa pasaule man, jo es esmu Helsa, bet Helsa ir tikai cilvēks, tikai viens mazs, garlaicīgs cilvēks, kas nepadodas.

P.S. Es nokopēju savu dzejoli no mylifemyhell mājas lapas, kur tas bija drukāts ar zilu tinti, un tagad vairs netieku vaļā no tās zilās krāsas.. kāds zina, kā lai šo noņem? Lūdzu..

6 responses

  1. .man garšo Tevis gatavotā tēja.
    Hels,nebaidies justies labi.

    Marts 31, 2011 plkst. 21:09

    • Man prieks🙂 Man patīk Tev gatavot tēju.
      Es nezinu, vai tas ir iespējams. Gan justies labi, gan nebaidīties. Esmu pārāk sačakarēta🙂

      Marts 31, 2011 plkst. 21:35

      • ēh,man liekas,ka tas ir iespējams😉
        laikam tik vajag kādu brīdi īpaši ne par ko nedomāt😉 man vismaz tā izdodas :]

        Marts 31, 2011 plkst. 22:02

  2. Tas tiešām ir iespējams? I mean ne par ko nedomāt? Laimīgais cilvēks.

    Marts 31, 2011 plkst. 22:13

  3. Khe.. kā tu to panāc?

    Marts 31, 2011 plkst. 23:00

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s