Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Baltais raksts

Vispirms jāsa,a es mīlu apple bezvadu peles un tastatūras..var  hilēt gultā un drukāt…pat vēl ērtāk nekā ar klēpjadatoriņu🙂  Manī šobrīd mīt nenormāli daudz viskaut kā.. tādēļ neceriet uz sakarīgu ierakstu, es vnk pastāstīšu, kā pavadīju šo nedēļu. Man nav spēka, lai parādītu, kā jūtos.

Svētdien braucām ar mazajām meitenēm ciemos pie Sintijas uz Brankām, lai nosvinētu bērnu dzimšanu ar tortīti un vīnu.. pie reizes vēl tiekot pie suņu pasēm  un potēm🙂 Pa ceļam mani viens kucēns apvēma, taču kuram gan negadās? Maziņā taču!🙂 Vakarā uz brīdi arī ieskrējām ar mazajām dzīvoklī, lai atrādītos Sindijai un jebkuram citam, kas vēlētos mazos knaušus redzēt.🙂 Tiesa, tas bija ļoti īss apciemojums, jo mammai vēl bija jāizpilda mājas darbs priekš savas darba vietas, bet Aivaram pēc 3h jābrauc uz Igauniju, pirms tam taču der kaut nedaudz pagulēt! Tāda jau man tā ģimene ir.. vienmēr darbā, no pulkstens 3 naktī līdz plkst 19 vakarā viņš strādā.. un bieži vien mamma dara tā pat. Nav jau  brīnums, ka es viemēr mājās esmu bijusi viena.. brīnos par tiem bērniem, kas nespēj bez vecākiem, jau no 2 gadu vecuma mamma mierīgi gāja savās darīšanās un atstāja mani  pilnīgi vienu pašu mājās.. kad man bija 4 vai 5 es pa to laiku pacentos aiznest līdz durvīm čībiņas, lai mamma ienākot mājās uzreiz varētu pārvilkt apavus, bet ja viņa neatnāktu, man bija jau sadalīti ēdiena krājumi nākamajām 3 dienām. Ilgāk par 3 dienam es dzīvot nekad neesmu plānojusi, joprojām neplānoju, taču sanāk. So, kad mazās meitens aizbrauca, mēs vēl ilgi ar Sindiju dzērām tēju un pļāpājām visādus niekus, kas bija galīgi jauki.

Pirmdien es neaizgāju ne uz vienu pašu lekciju.. man vnk negribējās nevienu redzēt. Angļu valodas vietā kopā ar meitenēm no dzīvokļa apciemoju Hesīti, kas nebija visai prātīgi darīts, jo tā pārtika ir vnk pretīga, toties varēju beidzot izstaigāties nebūdama viena pati. Vakarā es aizgāju uz jogu, tur nedaudz pastaipījos, aizlavījos mājās un gāju gulēt.

Otrdiena.. otrdiena, jā.. nu.. otrdiena, vai ne? Viss sākās diezgan labi, lekcijas apmeklēju visas, seminārīšus arī.. pēc tam ar Kati un Sindiju braucām uz Pēterlaukiem meklēt kastīti vējdzirnavās, ko arī izdevās ļoti ātri un viegli izdarīt. Pēc tam gājām atpakaļ uz autobusu, kurš izrādījās pēkšņi kļuvis par 30 santīmiem dārgāks nekā braucot uz Pēterlaukiem, taču tā kā šoferim bija labs garastāvoklis,tad tā vietā, lai maksātu vairāk, es samaksāju 10 santīmus mazāk, nekā īsta biļete vsp maksā. Ha! Bez tam.. man atrakstīja sen pazudušais Andris, vēlēdamies uzzināt, vai iešu uz Roxette koncertu. Bāc, nemaz nebiju gaidījusi, ka viena ziņa no viņa mani spēs tik ļoti iepriecināt..taču arī viņš šķita tik pat pārsteigts par to, kā viss aizsvilās. Vakarā es mēģināju atcerēties pāris akordus uz savas vecās ģitāriņas, aizrakstīju brālītim vēstuli, lai asūta man “Ak paņem nazi un nodur mani” dziesmiņas tabus, jo kaut arī viņam šo smiekliņu biju iemācījusi, pati jau sen esmu to aizmirsusi, es pat vairs smoke on the water neatceros.. skumji. Any, kamēr brālis neatbildēja es kādas 3h vnk sarunājos ar Andri, pārspriedām Nīči, Kanti, to, cik jauki vai nejauki ir cilvēki, cik daudz dažādas maskas mēs velkam sabiedrībā, strīdējāmies un nonācām pie kompromisiem..ar viņu ir jauki diskutēt, vienmēr var atrast kaut kādu kopsaucēju, jo ir tik daudz kā kopīga. Pēc tam izlasīju no brālīša vēstuli, izrādās viņš bija Ikšķilē..jo mammai pirmdien bija tikuši izsaukti ātrie. Mammai nervu sabrukums. Esot palīdzējis vest pie ārsta, un palīdzēšot arī rīt. Kāpēc es neko nezinu?! Man jau neviens neko neteiks, es esmu depresīvais bērns, kurš pārāk ļoti visu ņem uz sevis. Laikam jau jūt, ka daudz vairāk uzkraut man vairs nevarēs..un tomēr, esmu ninka, jo man ir tiesības zināt! Es mammu jau vienreiz no pašnāvības esmu izglābusi un no ceļa novilkusi, brāli uzaudzinājusi, ģimeni aizstāvējusi un apņēmusies nekad nevienam nelūgt palīdzību, ja vajadzēs, es atradīšu sevī to Annas daļu, to kluso, stipro zvēru, kas manī mīt. Labs, ir, zvanu Sindijai, kas nāk no Boulinga uz centru un prasu, vai viņa gadījumā nevēlas iziet pastaigāties vēl nedaudz.. un mēs ejam.. no centra līdz Pludmales galam, tad atpakaļ līdz ceļam, apli līdz cietumam, izstaigājam daļu Rastrelli parka, apciemojam pažarniekus, vēl šur tur apmaldamies, līdz nonākam Balerijā..un kaut arī es visu ceļu esmu mēģinājusi novērst domas no mammas un pļāpāt par visu ko citu, nekas nepalīdz. Kad krīt zvaigzne, es iedomājos par Reini, tad sadusmojos, jo šo vēlēšanos es varēju izmantot tik daudz lietderīgāk. Izrādās, pēdējā laikā es mīlu sevi daudz vairāk, nekā biju to pamanījusi, sāpīgi. Balerijā iepazīstos ar Dixi, kas ir diezgan lielisks bārmenis, tad ar Lindu un Sergeju, kas izmaksā veselu kaudzi kokteiļus.. un es piedzeros, ļoti..vairāk kā jebkad agrāk. Un man ir tik ļoti žēl, ka es tā izdarīju, jo Sindija nebija to pelnījusi. Ne to, ka es ietu ar viņu pastaigāties sliktā garastāvoklī būdama, ne to, ka viņai jāpavada mani mājās, jo esmu piedzērusies, ne to, ka es viņu pat līdz durvīm nepavadu. Viņa nebija pelnījusi neko no visa tā draņķīgā, ko es darīju. Un man ir tāds kauns, ka es varētu ierakties zemē un nomirt, taču man ir vēl citas, vēl lielākas problēmas, tādēļ es saņemos, pasmaidu, atvainojos un esmu bezgalīgi pateicīga par viņas ” vakars nebeidzās slikti, murr”, jo es zinu, ka vairs nekad neatļaušos ko tādu atkārtot. Es nedrīkstu savās problēmās iesaistīt citus, nedrīkstu prasīt palīdzību. Man savas sāpes jānorok ar sevi.

Trešdiena.. es pamostos tik lielā pālī, ka joprojām neatpazīstu nevienu burtu, nevienu ciparu, taču saņemu visus spēkus un uzrakstu Andrim labrīt vēstuli, jo biju tā solījusi. Uzrakstu atvainošanās vēstuli. Eju uz lekcijām, kurās nedzirdu pilnīgi neko, jo vēroju kā rūtiņas plūst un mainās vai arī spēlēju Need For Speed, vai arī sarakstos ar Andri. Kad iznāku ārā no pēdējās lekcijas.. satieku Agitu, savu veco labo Luksemburgas kaimiņieni, kura mani atbalstīja laikā, kad tētis parādīja savu īsto raksturu. Viņa pastāsta, ka sencītis nopircis māju Mozeles krastā un dzīvo tagad tur.. vai nav jauki, uzzināt ko tādu no kaimiņienes, nevis paša tēta? Tās sauc par lieliskām attiecībām ģimenē, mazo murmuli. Sarunājam, ka ja nu es tomēr aizbraukšu vēl uz Luksemburgu, padošu viņai ziņu. Pēc sarunas ar Agitu esmu pat nedaudz atžirgusi, un dodos uz Rimi, lai nopirktu Roxette koncerta biļeti.. man taču tur ir jābūt! Tad izdzeru glāzi Džoņa kopā ar Kati un Daigu, aizeju uz Svētās Trīsvienības baznīcas torni, lai apskatītu izstādi, kas starp citu ir lieliska! Tur es tiku pie diploma, izšuvu galdiņā vārdu Hell, un beigu beigās atradu lielisku iespēju, lai novērotu pīpmaņus pie ekonomistu kojām. Par ko visi diezgan labi pasmējās. So.. pēc izstādes devos taisnā ceļā uz vilcienu, lai brauktu uz koncertu. Stacijā satiku Andri, pēc tam satikām viņa labu draugu, vēl vienu Andri, bet par šo cilvēku man īsti nav ko teikt. Viņš ir īpašs, viņs ne visai labi redz, gados ir krietni vecāks. Ar to arī, domājams, pietiks.

Roxette koncerts! Cilvēku ir pārsteidzoši maz, taču tas priecē, jo tad taču ir vairāk vietas, tātad arī vairāk gaisa ko elpot. Iesildītāji ir latviešu grupa Rock 5 vai Rock Five īsti nezinu.. taču viņi spēlē izcilus kaverīšus, turklāt arī viņu pašu dziesmas ir ļoti labas🙂 Abi nosecinām, ka mēs labprāt aizietu uz viņu koncertu, taču kā Roxette iesildītāji viņi ir nedaudz par šerpu, jo spēlē ļoti ātru un agresīvu mūziku. Pēc tam atkal pusstundas pauze.., kuras laikā Andris man piedraud, ka pie Listen to your heart dziesmas man būs kāpt viņam uz pleciem un pacelties pāri citiem..es nekad agrāk neesmu neko tādu darījusi, turklāt es nekad arī nevienam neuzticētos tik daudz, lai ko tādu darītu, taču..Andris ir stiprs, viņš ar vienu roku mani paceļ tik augstu, ka es nekur nevaru aizmukt..un tad jau arī pati Roxette uznāk uz skatuves. Sasodīts, viņi ir tik lieliski!! Un mani pārņem bezgalīgs prieks, ka esmu šajā koncertā, ka esmu ļāvusies pierunāties🙂 Viņi spēlē visas vecās labās dziesmas, pa vidam palaižot arī pāris jaunākus gabalus.. mēs dziedam līdzi, mēs dziedam vieni, mēs zinām viņu dziesmas. Par to viņu ģitārists mums parāda, ka zina gan, uz kādu valsti ir atbraucis ciemos.. un nospēlē vairākas latviešu tautas dziesmas (bēda mana liela bēda, kur tu teici gailīti un citas) vienā lielā remixētā hardcore ģitārsoliņā, sasodīts, kolosāli! To es saprotu, ja nāk, tad silda sirdi🙂 Es jau esmu gandrīz skaidrā, man nav līdzi pretsāpju tabletes un man šķiet, man šķiet es tūlīt salūzīšu miljons gabaliņos, jo mana mugura ir izlēmusi, ka viņai pietiek. Taču mana pašcieņa man neļauj apsēsties maliņā un atpūsties, nekad, es jums nekad nepadošos..es neesmu fakin kropls invalīds zem kupola, es esmu izdzīvotājs caur sāpēm un asarām uz uzvarām. Un es saņemu savus pēdējos spēkus vēlreiz un pēc laika vēlreiz, lai turpinātu dejot. Andris prasa, vai viss ok.. jā, protams, viss ir tieši tik pat labi, cik ir bijis visus pēdējos gadus.. patiesībā, nē, ir vēl labāk, jo es taču esmu Roxette koncertā! Noskan pēdējās notis un mana mīļā grupa dodas prom no skatuves.. lai atgrieztos un nospēlētu mums Spending My Time..ha, Andris neiztur to, ka iespējams ir zaudējis.. un es tieku aizvesta uz otru zāles galu..un jā, es visu lieliski varu redzēt no augšas, taču, sasodīts, tas ir nenormāli baisi.. es taču esmu nepaceļama.. kā viņš to var dabūt gatavu?! Un tā dziesma ir viena no tām dziesmām..kas man asociējas ar pavisam citu cilvēku, tāpēc ir nedaudz sāpīgi, taču es pacenšos visu aizmirst un baudīt mirkli.

Viņi vēlreiz nozūd.. bet atgriežas.. ar listen to my hear.. ha, nu, bet, protams, viņi taču nevarētu beigt koncertu bez šīs dziesmas, tas nebūtu godīgi. Khe, mēs viens otram esam apsolījuši tik ļoti daudz ko izdarīt, taču mums ir tikai maksimums 4 mēneši laika, jo es taču braucu uz Skotiju..un viņš jau tagad zina labāk par mani, ka diez vai atgriezīšos. Viņš prasa, kā mēs visu paspēsim? es saku.. laika vēl ir daudz.. But listen to your heart when you tell him goodbye, vai ne? Sirdsapziņa liek nojaust, ka lielākā daļa no plāniem tā arī paliks neizpildīta.

Pēc koncerta abi Andri ir nokavējuši vilcieni, tāpēc dodas uz Sarakndaugavu, ar cerībām, ka tur noķers mašīnu.. es dodos uz staciju, jo man vēl pastāv neliela iespēja, ka pēdējais vilciens tomēr būs manējais. Nebija, nokavēju. Telefons lādējas ārā. Nu ko, nakts Rīgā? Nav jau tā, ka nebiju tam gatava. Taču paveicās, es tomēr tiku uz Jelgavu vēl tās pašas nakts laikā.. ap plkst pus2 ierados dzīvoklī.. domāju, varbūt vēl iet patusēt, taču smeldzošās pēdiņas teica, Helsiņ, Tu esi iekāpusi pavasarī, tas nozīmē, ka atlikušos 3 mēnešus klibosi.. varbūt šodien rūdīt pietiks, tādēļ gāju nosnausties. Galu galā.. es sen nebiju gulējusi, un man nākamajā dienā bija kd grāmatvedībā, taču es nezināju diezgan konkrēti neko.

Ceturtdiena. Pirmā lekcija.. garlaicīgi. Otrā, trešā lekcija.. grāmatvedības teorijas vietā lasu māsas blogu un spēlēju spēlītes, nu labi..nofotografēju pāris slaidus, lai ja nu kas. Grāmatvedības kd.. telefonus izmantot nedrīkst..nu labs ir, ko tur daudz, ņemu un rakstu visu, kas man ienāk prātā.. tad jau redzēs, kā būs sanācis. Reiz man bija gudras smadzenes, nu man šad tad uznāk apgaismība, taču vairāk vai mazāk dzīvoju pilnīgā tumsā. Pēc lekcijām sarunāju,  ka mani savāks Olainē un aizvedīs uz Ikšķili ar fūri, man patīk sakari loģistikas firmās.. kravas mašīnās braukt ir daudz ērtāk nekā vilcienā. Ikšķilē satieku mammu.. viņai tiešām nav labi😦 Un arī man nav labi.. jo, lai arī es esmu hīleris pēc būtības, es neprotu nodot slikto tālāk.. tikai uzsūkt sevī, atdot savu labo, cik varu..bet sliktais jau nekur nepazūd. Taču par sevi diezgan vienalga. Cenšos pastāstīt mammai visādas labas ziņas, lai viņa priecātos. Tad mamma spēlē manu iPodu un visbeidzot iet gulēt. Pēc laika arī es uznāku augšā.. gribi zināt, kā es jūtos? Tici man, negribi! Vakarā piezvana Andris..prasa, kādēļ es tik ļoti sevi sadedzinu. Bet ko darītu Tu, ja Tev būtu atlikuši tikai maksimums 20 gadu ko dzīvot, taču būtu tik augstas prasības pret dzīvi, ka vēlētos savas īsās dzīves laikā sasniegt visu, ko vari, un piedzīvot visu, ko vēl vari? Vai maz ir jābrīnās par to, ka es bez bažām varu savam ķermenim nodarīt pilnīgi vienalga ko..lai tikai kaut ko justu?

So, jā.. tāda bija mana nedēļa. Vēl man gribējās uztaisīt šodien ierakstu par to, kādēļ ar mani labāk ir nedraudzēties..jo iemeslu ir ļoti, ļoti daudz, taču es laikam jau to šovakar nespēšu izdarīt, jo tagad ir laiks nedaudz padedzināt tinti papīrā.. lai manas rētas top par viņējām, tad sadedzināt tos un pelnus izsiet vējā, nekad tās neatzīt par savējām.

2 responses

  1. Lemurs

    Tev ir bijusi sameeraa fantastiska nedeelja, zheel par mammu, ceru, ka vinjai driiz labaak paliks !!!
    un liels paldies tavam Andrim!

    Marts 19, 2011 plkst. 22:06

    • Es gan to sauktu par diezgan draņķīgu nedēļu, jo pirmdien es jutos slikti, otrdien es jutos galīgi slikti un ceturtdien es atkal jutos slikti.. taču Roxette koncerts to tomēr padara par labu nedēļu🙂
      Khe, viņš jau man nepieder😀

      Marts 20, 2011 plkst. 08:26

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s