Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Winter of Love ’10 part I

Pēc gandrīz 2 nedēļu nepārtrauktas uztraukšanās, braukšanas pie ārstiem, dusmošanās par analīžu rezultātiem, jo „progesterona līmenis atkal ir pārāk zems”, pēc tam, kad Rover bija paspējis saplīst, bet gps vnk pazust, kādu 3dienas vakaru, kad Helsa ar draudzenēm vnk sēdēja Jelgavas dzīvoklī, ēda picas un dzēra alu, nē, bet šampi gan..pienāca, ilgi un loloti gaidītais zvans!

  • Helsa? Progesterons ir 22. Jābrauc uz Poliju..šonakt.
  • Ok, mamm, pēc 3h būšu Ikšķilē. Opis brauc?
  • Nē, viņš esot uz Tevi par kko apvainojies..
  • Neesmu vainīga. Labi, tad tiekamies, čiu.

Piezvanīju Omai, lai noskaidrotu, ko mūsu Drama queen opis atkal ir sadomājies, uzzināju, ka viņš joprojām skaišas par to, ka es viņam esmu aizrādījusi, ka neņemšu uz Poliju līdzi, ja raustīs mani aiz rokām, kad esmu pie stūres. Pats vainīgs! Uzskatu, mēs abi esam pieauguši cilvēki un varam arī tieši un atklāti viens ar otru runāt.. man avārijas viņa dēļ nevajag. Uzzināju, ka Beberbeķos ir atradies mans gps, tādēļ braucot vilcienā uz Rīgu, sazvanīju Janci, lai viņš man to atved. Rīgā satikāmies, viņš galvu pa kaklu aizskrēja uz 1 autobusa pieturu, tur busu nokavējis, skrēja uz nākamo. Paspēja! Es tikmēr biju lēnām aizčāpojusi līdz vilcienam un iekāpusi tajā devos uz Īķšķ šķili. Stacijā man dudināja pretī mazputniņš lielrīmīte vaboļbērns, ar mammu pie stūra. Mamma sūdzējās, ka vabolēns atkal noēdis vairāk, nekā iespējams.. es tikai pasmējos, ka mana mašīnīte ēd par 2 – viņu un mani ar.

Nonākusi mājās, krāmēju mantas, pārģērbos (jo kad ierados Ikšķilē, pirmais, ko mana mamma teica, uzreiz pēc sūdzēšanās par vaboles apetīti, bija jautājums „Ak, Dievs, Tu taču ar šīm biksēm uz Poliju nebrauksi, vai ne?! Es biju ieradusies gandrīz šortos.. proti, visa priekšējā bikšu daļa ir vienos vienīgos plīsumos un caurumos..”), lādēju gps’ā slēpņu failus, sarakstījos ar Oksanu un mēģināju pierunāt Krišjāni uztaisīt Annas draugam mājas darbu informātikā, kā arī no Olas bija jānoskaidro, ko var iečekot Olsztyn pilsētā. Man bija aptuveni 2h laika, lai to visu paspētu. Paspēju! Pat noskatīties jaunāku Glee sēriju paspēju.

Ok, tgd atkāpe par Glee, jo to seriālu es tiešām mīlu. !!!!Uzmanību, spoiler info!!!! Kāzu sērija ir tiešām lieliska, man pat nedaudz palika žēl Sjū Silvestras.. dzīvot ar māti, Nacistu mednieci un vecāko māsu, kas ir garīgi un fiziski slima.. neizklausās pēc vieglas dzīves, un šai sērijā viņa gribēja apprecēties ar sevi, jo tiešām tic, ka nekad nespētu atrast sev partneri. Nu var jau būt, ka nevarēs arī.. viņa tomēr ir tanks.  Toties kādas kāzas saviem jaunajiem vecākiem bija uzrīkojis mans mazais, mīļais puika Kurts! Skaisti, skaisti, skaisti. Kgan, ziniet, Glee ir pelnījis pats savu ierakstu, tādēļ es vairāk neko nerakstīšu..😛

Un tā ap plkst. 0.50 mēs beidzot izbraucām.. sniga, mašīna bija pilna ar mantām, Delfa uz aizmugurējā sēdekļa ērti iekārtojusies..Aivars sēdēja pie stūres un visu laiku pīpēja. Bauskā nopirkām pa kafijai, es, protams, biju tik tizla, lai savu kafiju izgāztu uz biksēm.. un tā kā es nejūtu ne karstu, ne aukstu, tad to pamanīju tikai no rīta, kad kāpu ārā no mašīnas un ievēroju mistiskus kafijas traipus uz biksēm. Taču 10min laikā manas bikses kļuva vēl daudz netīrākas, jo es biju atvērusi mašīnas durvis, un 2 piemīlīgi Basendži suņuki Pepe un Bubu bija ielekuši man klēpī, lai apskatītos, kas tad īsti ir atbraucis ciemos.. nu, pirms tam viņi bija skrējuši pa dubļainu lauku. Tad es ieraudzīju Delfiņas vīru Ciupas.. tik lielu podhālieti, goda vārds, savu mūžu nebiju redzējusi! Pirmā doma man bija.. kalnu lauva.. jo tieši tik milzīgs un spalvains viņš bija.. bet smaids un labsirdīgās acis ne vienā brīdī neļāva no viņa nobīties. Iepazinos arī ar Paulīni un Moniku. Monika ir māksliniece, viņa pēc pasūtījuma glezno no bildēm, taču runā tikai poļu valodā. Paulīne ir Monikas meita, kas diezgan labi pārvalda angļu mēli, ir nedaudz vecāka par mani, un ir ļoti jauks un atvērts cilvēks. Mēs daudz jokojām, daudz viena par otru uzzinājām.. viņa kādu laiku strādāju grāmatu veikalā par menedžeri, taču nesen pameta darbu un drīz dosies savā sapņu ceļojumā uz Šrilanku. Tik forši! Prieks par viņu. Par pārošanu es neko nestāstīšu, tā ir Delfas darīšana.. diez vai es gribētu kādam atklāt, kā zaudēju nevainību. Vienu gan es varu teikt, lai cik liels un varens Ciupas arī nebūtu, kā vīrietis viņš nekam neder.. beigt pirms dzimumakta ar nolūku gūt bērnus ir tizli. Principā mums tajā brīdī vajadzēja zvanīt aizvietotāj kobelim un vest Delfu pie cita Podhāliešu puiša, jo braukt uz Poliju, lai paliktu bez kucēniem ir tizli.Cerībā uz nākamo dienu mēs tomēr palikām pie pirmā puiša, tiesa, par to, ka varētu notikt arī šādi, nebijām iedomājušies. Turklāt Aivars, neko nesaprazdams, par situāciju kkādu tizlu iemeslu pēc ļoti priecājās.

Viesnīca

Taču pēc tam devāmies uz Kiercbun, kas ir ap 1400 gadiem celta muiža ar milzīgiem zirgu staļļiem, tgd tur ir viesnīca ar iespējām labi atpūsties un relaksēties, jo tuvākās mājas ir 10km attālumā.. so, principā, tur esi tikai Tu un 100 zirgi, klusi, mierīgi, ļoti, ļoti skaisti..

stallis

Taču nokļūt šajā pasaku valstībā nemaz nebija viegli. Vispirms mēs braucām pa nepareizo ceļu, tad, pa pareizo ceļu, taču nepareizo pusi, un visbeidzot pa pareizo ceļu, pareizo pusi, pareizajā virzienā, taču ar lielām grūtībām, dēļ sniega un paša ceļa kvalitātes. Klusums prasa upurus.

celsh

Pēc tam, kad nonācām Viesnīcā, nekas vēl nebija beidzies, jo nauda Aivaram atradās uz kartes, taču tādā mazā ūķītī jau kartes nepieņem, bankas automātu nav un cilvēki runā tikai vietējā valodā, proti, poļu. Viesnīcas īpašniece bija maza auguma tantiņa, ar tumšiem matiem, brillēm, viņa strauji un ļoti uztraukti žestikulēja, ik pa laikam viltīgi pasmaidot. Monika bija viņai iepriekš pastāstījusi, ka mēs domājam ierasties, tādēļ sarunai bija kaut kādi pamatsoļi jau ielikti. Saruna bija šāda:

-ždvšžšžžwskye žē’xēšē’wš Monika? Podhalska? Dženkij huj

– erm, da, mi jedjim iz Monika. (mana krievu valoda joprojām ir drausmīga, taču ir vāja nojausma, ka to viņai būs nedaudz vieglāk uztvert nekā angļu valodu)

– ž’vsa’da skjuaka wžarš?

– ….. možna zaplatjic v’karti?

– (tantiņa skatās uz karti un rausta plecus sak’ ko ar tādu štruntu viņai darīt) žēšāās

–  kuda možna vibratj džengi? Jest zdjes bankomat?

– bankomat 200km žāššahsd

– ok, spasiba. Aivar, braucam pakaļ skaidrai naudai.

gleznas

Jāsaka, ka sarunas laikā man uzmanību ik pa laikam novērsa tas, cik daudz gleznu ar zirgiem viņiem bija..vēlāk es uzzināju, ka to gleznu ir tik daudz, ka vairs nav kur īsti likt, jo tās vnk atradās visur. Uz katra soļa, tiešām.

Un tā mēs sēžamies atpakaļ mašīnā un atkal braucam uz nākamo pilsētu, kas, protams, atrodas diezgan tālu, lai varētu izņemt naudu, lai varētu atgriezties sarunātajā viesnīcā netālu no Delfas vīra mājām. Proti, dodamies uz Olzsysten jeb Polijas ezeru zemi. Nepārspīlējot, tā vieta pludo! Ziniet, pirms iebraukšanas Rīgā parasti ir diezgan daudz auto plaču.. tur, pirms iebraukšanas pilsētā, atrodas Kuteru un laivu plači! Es domāju, labi, nebūs tik traki, varbūt pat pastaigāsim nedaudz pa veikaliem, galu galā ir taču vēl samērā agrs.. bet ņi fi gā, visas ielas tiek nosprostotas ar L(ohiem) jeb poļu autobraukšanas iesācējiem blusiņās, kā arī pēc laika sākas vienkāršais „visi tagad brauc no ofisa mājās un skaļi pīpina!” sastrēgums. Tādēļ mēs aizbraucam līdz kkādai vietai pilsētā, kas vēl ne tuvu nav tuvu centram, pagriežamies otrādi un braucam atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam piebraucot Obi vai kaut kādā tamlīdzīgā būvniecības veikalā, lai no bankomāta izņemtu naudu. Vilšanās. Nu jau zinot ceļu, jo gps tajos Polijas mežos mums tiešām negribēja īsti palīdzēt, jo braukt pāri svešu cilvēku kartupeļu laukiem, manuprāt, nav pieklājīgi, taču mr.gps uzskatīja to par ļoti saprātīgu domu, diezgan ātri atgriezāmies pie vecās poļu tantiņas. Samaksājām iepriekš noskaidroto naudas summu, kas, starp citu, bija pārsteidzoši maza, proti, 16Ls par 1 istabu, jeb 2 gultām un vietu sunim. Mūs aizveda uz istabiņu, iedeva atslēgas, novēlēja spakoinij noču vai ko tamlīdzīgu un pazuda. Liels bija mans prieks, kad es atklāju, ka neesmu tomēr atbraukusi uz pilnīgu nekurieni, jo, ticiet vai nē, bet mans dators uzķēra wifi! Tiesa, tas bija samērā lēns un šķiet, ka to lietoja arī visi 100 zirgi, jo tas ik pa laikam atslēdzās pavisam, taču tas vismaz strādāja! Tāpēc es varēju sazināties ar Olu, uzzināt, ka Olšteinā tajā naktī notiek lielisks indie grupas pasākums studentu klubā uuun.. uz turieni neaizbraukt, bet gan laimīgi izbaudīt mieru un klusumu uun aiziet gulēt. Pirmās dienas beigas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s