Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Ķeizars Lulim

Mūsu mājas šicū meitenītei Lulu sestdien vajadzēja dzimt kucēniem, ko es ar lielu nepacietību un satraukumu gaidīju. Kā nekā tās būtu otrās suņu dzemdības, kurās es varētu pilntiesīgi būt vecmāte. Pirmās bija apmēram pirms gada, es biju diezgan pārbijusies, taču visu izdarīju kā pienākas🙂 Taču sestdien Lulu nedzemdēja..arī svētdien ne, un kad es paliku ļoti ilgi mājās, tādējādi nokavējot tikšanos ar Oto, pirmdien, arī tad viņa nedzemdēja, tādēļ, kad atbraucu no vēlajiem bārmeņu kursiem krievu valodā, es biju ļoti dusmīga. Otrdien..es nudien uztraucos un teicu mammai, lai zvana ārstiem, jo tā taču nedrīkst, kucēni var aiziet bojā. Trešdiena pagāja tieši tāpat, bet ceturtdien mamma beidzot bija sazvanījusies ar pareizajiem cilvēkiem un mēs Lulu vedām pie vetārsta uz pārbaudi. Vetārsts vispirms Lulu uztaisīja sonogrāfiju, konstatēja, ka kucēnu sirsniņas vēl pukst, tad teica, ka ātri jātaisa ķeizars, j ir taču jau 65 diena, kas nozīmē, tie jau ir gandrīz pārstaigāti, jo jādzemdē taču ir 60tajā dienā, vēlākais 63.

Vispirms Lulu tika nosvērta, svēra viņa divreiz vairāk nekā parasti.. 3,5 kg vietā veselus 7kg. Tad viņai iešpricēja miega zāles un iedūra katetru, kas mani nedaudz pārsteidza, jo līdz šim pie sistēmas guļošus biju redzējusi tikai cilvēkus (neesmu pārāk liela animal planet fane), arī Lulu bija nedaudz pārsteigta un, kamēr vēl nebija aizmigusi, mēģināja tajā katetrā kost, jo nafig tādu svešķermeni viņai vajag. Kad Lulu čučēja, man palūdza iziet blakus telpā, lai man nepaliktu dikti slikti, un lika viņu uz operāciju galda, grieza vaļā vēderu, tīrīja dzemdi un ņēma ārā kucēnus. Vismaz man tā šķiet, klāt nebiju – neredzēju. Mamma klāt bija gan, jo viņa ir dzimusi, lai būtu vetārsts, un palīdzēja, taču neko daudz man nestāsta, laikam jau tādēļ, ka nekā jauka tur nebija. Katrā ziņā, pēc kāda laika manā telpā ienesa 1 mazu raibu kucēniņu, kas izskatījās diezgan nedzīvs un lika atmasēt, lai viņš sāktu elpot. Tas man atgādināja omes bernietes Jollas dzemdības un 101 dalmācieti, jo arī abos šajos gadījumos bija kāds kucēns, kuru vajadzēja atmasēt. Turēt tādu mazītiņu (pusplaukstas), vāju dzīvībiņu bija diezgan aizkustinoši, un es darīju ko spēju..masēju un masēju, un ļoti baidījos, ka viņu pazaudēšu, tādēļ arī centos ar runāšanu pierunāt, lai taču mostas. Elpot mazais bija sācis, taču kustēt nekustējās, es satraucos, taču tad man paskaidroja, ka mazuļi, taču caur mammu ir uzsūkuši narkozi, tādēļ arī guļ, so viss ir ok. Kamēr es mēģināju atdzīvināt to vienu, bija atnesti arī pārējie 4 raibuļi, tos atmasēja vetārsti, to palīgi un mamma. Ar vienu gan bija nelielas problēmas, taču beigu beigās atmodās visi un pēc kādas pusstundas jau bija gana ļoti augšā, lai sāktu savu pīkstuļdziesmu. Salikām visus uz silta termofora, lai nenosalst un ik pa kārtai masējām, lai elpot ir vieglāk. Pati Lulu tikmēr bija jau aizšūta ciet un turpināja izgulēt narkozi. Aivars bija atnesis beazlkoholisko šampi un torti, tādēļ visi kopā arī nosvinējām izdevušos ķeizaru. Apspriedām arī pēdējās Astes, kur bija pieminēta gan mūsu vetārste, gan arī Lulu meitiņa Tofī (ar visu bildi) un mūsu pašu Dante. Ap pulkstens septiņiem braucām mājās, slimnīcā bijām pavadījuši 5 stundas. Taču ar to jau nekas vēl nebeidzās, jo tā kā Lulu narkoze ievilkās uz 24 stundām, tad visu nakti ik pēc 2 stundām ar mazītiņu pudelīti kucēnus bija jābaro ar glukozes sīrupiņu un mākslīgo pienu. Pa dienu mamma kucēnus paņēma līdzi uz darbu, ielika rakstāmgalda atvilktnē un baroja tur. Viņa arī bija zvanījusi vetārstiem, lai noskaidrotu, cik ilgi Lulu varētu savus bērnus nepieņemt, jo līdz šim viņa par tiem nebija izrādījusi ne mazāko interesi.(es gan to norakstu uz to, ka viņai tiešām bija ļoti slikti pēc operācijas, un viņa nebija gluži pamodusies, lai uztrauktos par kādu citu, izņemot sevi pašu) Vetārsti teicās, būšot mums pašiem kucēni jābaro varbūt pat vēl 2 nedēļas, līdz Lulu tos pieņems kā savus bērnus.

Vakarā, kad atbraucām mājās, ieraudzījām Lulu. Viņa sēdēja, ļoti nelaimīgu sejas izteiksmi skatījās uz Otello un Odziņu, pētīja savu vēderu un ik pa laikam smagnēji nopūtās. Apmēram, kā domādama.. es tak pa sapņiem redzēju savus bērnus, nevar būt, ka būtu kļūdījusies, kur viņi ir, ja vēderā neviena vairs nav? Kad mamma Luli ielika viņas gultiņā un kucēnus pielika blakus, meitene visus pārskaitīja, nomazgāja un ar mammas palīdzību tos pabaroja. Kopš tā brīža viņa no saviem 5 raibajiem sīkaļām neattiet ne 2 metrus, visu laiku tos kopj un acīm spīdot smaida. Nu ja, ir taču atradusi, vēlreiz pazaudēt negribas. Tik priecīgu un gādīgu māti redzēt ir aizkustinoši.🙂 Vēlāk, kad mazie paaugsies varēšu arī nofotografēt, šobrīd Luli labāk netraumēt.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s