Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Depresija

Diena kā diena, pamodos un neko negribēju. Bija atnākusi lielā, melnā, depresīvā čakra vaļā un saindējusi manas acis, ausis un vēlmes. Atteicos no visa ko man piedāvāja, taču švammi gan pieprasīju, jo vakaru es vēlējos sagaidīt tīra. Brokastīs bija maize un biezpiens. No rīta Raienai paziņoja, ka viņai jābrauc uz Stradiņiem skalot deguna kanālus. Viņa ļoti nobijās, zvanīja draugiem, tie viņai itin nemaz nepalīdzēja, tikai sabiedēja vēl vairāk. Vienai meitenei esot jau taisīts, 6 vīri viņu esot turējuši, lai neaizbēg, jo esot mežonīgi sāpējis, cita stāstīja, ka labāk 12 reizes dzemdētu nekā degunu skalotu. Raiena nepārtrauktu uztraucās un raudāja. Man to bija diezgan savādi vērot, iepriekšējā dienā taču es pati biju raudājusi par pilnīgiem niekiem, tagad to darīja viņa. Bet tā jau ir, radi ne vienmēr zina tos pareizos vārdus, ko teikt, ne vienmēr apzinās, ko slimnīcā guļošajam var nodarīt. Mierināt es viņu nemēģināju, galu galā, lai pati tiek galā, diez vai viņa man ticētu, ja teiktu, ka deguna skalošana nemaz nav tik briesmīga procedūra, galu galā man to veica 2 nedēļas katru otro dienu, protams, kūkot tad, kad Tev pa vienu nāsi laiž iekšā sālsšķīdumu, bet pa otru velk ārā puņķus un strutas nav nekas patīkams, taču izturēt var, jātur nav un jāraud arī nav. Ir gan vēl tā otrā metode, kur degunā iebāž milzīgas adatas, lai tiktu kāt kaut kādiem dziļajiem kanāliem, tā droši vien sāp vairāk, bet ja vajag, tad vajag, ir taču arī pretsāju zāles. Pēc stundas viņai atbrauca pakaļ un aizveda prom. Pēc kāda laika arī Elīzai paziņoja, ka viņa var tajā pat dienā braukt mājās, laimīgā. Tad man zvanīja ome, teica, ka braukšot ciemos, prasīja, ko lai atved, es neko negribēju, tāpēc viņa gandrīz apvainojās un prasīja, vai lai vispār maz braucot, teicu, lai brauc un izklaidē mani. Tā kā es Aivaram biju piepraījusi, lai švammi viņš atved jau no rīta puses, tad viņš varēja Elīzu aizvest uz centru, tas ir labi, man negribētos, ka ar viņu notiek kas slikts. Kad ap plkst 13.30 mana palāta bija kļuvusi pavisam tukša un vientuļa, nolēmu, ka ir laiks iet dušā, tiesa, vispirms vajadzēja paēst pusdienas (biešu zupa (neēdu), kartupeļu putra no kartupeļiem (kas ir diezgan svarīgi, jo parasti tā tika gatavota no pulvera), sautēta zivs fileja un salāti), kas nebija nemaz tik sliktas, zivi un kartupeļus es pat apēdu. Tad, lai aizdzītu skumjas, un man neviens nepiesietos par zupu, devos dušā pirms aiznes traukus. Pēc dušas sajutos daudz, daudz labāk. Ievērtēju sevi – ja pasaulē kaut kur atrodas zildibeņu saieti, tad es droši vien iekļautos viņu vidū kā viena no savējiem, palielinātās liesas dēļ vēderu ievilkt ir gandrīz neiespējami. Ceru, tas viss pazudīs, jo, ja es nevaru ievelkot vēderu palikt 2 pirkstus zem ribām, es jūtos draņķīgi, bet ar zilu un sāpošu dibenu staigāt vienkārši nav forši. Pēc dušas devos gulēt. Traukus novāca tikai tad, kad biju gultā, kaut arī kamēr biju dušā, biju dzirdējusi kā palātas durvis vairākkārtēji atveras un aizveras, laikam jau apkopējai bija bail, ka neprasu to zupu atpakaļ. Tā nogulēju pusotru stundu, līdz ienāca nodaļas vadītāja, lai paziņotu, ka asinsaina ir manāmi uzlabojusies un jau nākamajā dienā es varēšu braukt mājās. Pateicos un gulēju tālāk, godīgi sakot, man bija vienalga. Iepriekšējā dienā es no šīs ziņas būtu aiz prieka līdz griestiem aizlekusi, taču tagad es pat nepapūlējos pasmaidīt. Pēc kādas pusstundas piezvanīju mammai, tikai lai darītu viņai zināmu faktu, ka nekādu mēnesi slimnīcā es negulēšu vis. Viņa tikai pajautāja, vai neesmu noviltojusi savus asinsanalīžu rezultātus, laikam jau tomēr nojauš uz ko esmu spējīga, lai tiktu mājās, taču tobrīd mani tas muļķīgā kārtā aizvainoja, jo gulēt 7 dienas slimnīcā un netikt izelpot svaigu gaisu man nemaz nešķita smieklīgi, lai vēl jokotu par iespējām tikt vai netikt prom. Vēl viņa man lika iet pie māsiņām un prasīt, cik par šito joku man būs jāmaksā, man tobrīd kaut kur iet ne prātā nenāca, tādēļ noliku klausuli un gulēju tālāk. Nākamajā reizē, kad pamodos, mamma pati bija sazvanījusi nodaļas vadītāju un noskaidrojusi, ka man par visu šito pasākumu būs jāmaksā apaļa nulle latu un nulle santīmu, proti, sakarā ar to, ka biju saķērusi retu draņķi, man to slimnīcā gulēšanas prieku pilnā apmērā apmaksā valsts. Nu tas man nudien uzlaboja garastāvokli. Jo gulēt 7 pilnas + 1 dienu slimnīcā, ēst un dzert zāles bez maksas? To taču ir jāprot! Diezgan glauni Latvijai krīzes laikā, lai neteiktu vairāk. Vakariņās bija kaut kas starp belašu, pankūku un pončiku ar tādu ievārījumu, ko sauc par vnk ievārījumu, jo noteikt no kā tas ir gatavos, nav iespējams. Tā kā jau rīt es beidzot tikšu mājās! Prieks un laime :)) Vairs nebūs jāsmērē kalendārs.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s