Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Tell me, why I do hate mondays?

Šī bija tiešām diezgan nejauka diena. Es pamodos ar lielisku noskaņojumu, saulīte spīdēja, putniņi dziedāja, brokastis nebija neēdamas. Es biju pilnīgi pārliecināta, ka tikšu mājās. Ieradās studentes, apskatīja mani, aizgāja. Pēc laika Ingai paziņoja, ka viņa tiks brīvībā. Inga sāka taisīties, es par viņu priecājos. Apsveicu visus ar 8. martu, sieviešdiena kā nekā. Saņēmu apsveikumus sms formātā no draugiem un vienu sms no nezināma numura. Tā tad nu arī bija pirmā vēstnese par sūnainu dienu, jo krietni pabojāja manu garastāvokli. Sarakste apmēram šāda:

Nezināmais nr: SVEICIENS 8. martā!

Es nodomāju, ka ir nu gan stulbums, lietot CL īsziņā, bet neko, atbildu: Paldies, kas raksta?

Nezināmais: Uzmini nu meitiņ!

Es nesaprotu, kurš varētu būt tāds idiots, lai rakstītu kaut ko tik muļķīgu, nevis atbildētu uz jautājumu. Saukt mani par meitiņu ir tizli. Pieņemu 2 iespējas -1) mana māsa (kura reizē ir arī mans tēvs, vecvecmāmiņa un suns) ir izdomājusi kaut kādu kreizī prikolu 2) manam tēvam kāds ar pamatīgu beisbola nūju ir izdauzījis ārā vismaz 2/3 visu smadzeņu, tā kā abi šie cilvēki atrodas ārpus Latvijas robežām, tad, loģiski, uzdodu konkrētu jautājumu: Tu Latvijā?

Uz ko man nezināmais numurs atbild vēl nesakarīgāk, nekā līdz šim: Neesmu Tavs pielūdzējs meitiņ! Bļā, esmu nokaitināta, kāds vēl pielūdzējs?? Kas tās par ultratizlām psrs laika runām un nemitīgo meitiņošanos?? Pat manam tēvam nav tiesību mani saukt tik tizlā vārdā. Pielūdzējs? Man nav pielūdzēju. Un nebūs. Un nevajag arī. Man tādām muļķībām vienkārši nav laika, pat tad, ja es neko nedaru. Un vispār kas tā ir par tizlu modi, neatbildēt uz jautājumiem, kurus uzdod.  Nākamajā īsziņā no tā paša numura ir rakstīts: Pajautā Aivaram. Tad man aiziet, paņemu otru telefonu un apskatos, vai tas gadījumā nav Aivara atpalikušais tēvs, cilvēks par kuru ikdienā es vispār neatceros, kur nu vēl gaidu, ka saņemšu no viņa sms. Jā, ir arī.

Atbildu jau gluži pieklājīgi. Ak tā, es biju domājusi, ka raksta mans tēvs no Luksemburgas, bet paldies Aivara tēv, priecīgu sieviešu dienu arī Jums. Uz šo īsziņu viņš man neatbildēja, droši vien bija pārāk apmierināts ar smalko jociņu, ko, viņaprāt, bija izstrādājis, jo diez vai viņš saprata, cik ļoti neērtā situācijā pats bija nokļuvis, atgādinot man par tēva eksistenci.

Nomierinos, paēdu, izmazgāju zobus, tikmēr palātā ievelkas vesela grupa ar studentiem, neviens no viņiem nerunā latviešu valodā, taču visi vēlas uzzināt, kā izskatās tāda mononukleoze. Vispirms viņi uzbrūk Ingai, taču, kad ir sapratuši, ka viņai nekādas mono nav, es iznāku no tualetes un viss bars metas virsū man. Viņiem ir arī grupas vadītāja, kāda mollīga blondīne, kura nespēj pat 5 vārdus angļu valodā salikt kopā nepieļaujot vismaz 2 gramatikas un 3 izrunas kļūdas. Es viņai par lielu prieku pārņemu vadību pār grupu, ļauju uzdot jautājumus, atbildu uz tiem, pastāstu par slimības vēsturi un to, ka vēlos tikt mājās. Atklāju, ka man ir aizmirsušies krietni daudz vārdiņu no bioloģijas stundām angļu valodā pie Dunegonas, nu nav jau arī brīnums, es to stundu laikā vienmēr gulēju, zīmēju vai lasīju citas grāmatas, ja vien skolotāja nebija man tās atņēmusi. Es ar to skotu krupi ne visai labi sapratos. Jūtos kā tāds cirka frīks, ko visiem ir jānāk un jāaplūko, kamēr vēl neesmu aizbēgusi. Kad esmu savu darbiņu padarījusi blondīne izskatās man ļoti pateicīga un ved grupu tālāk. Pēc kāda laika, kad esmu jau nolēmusi, ka tik drīz par mani neviens neatcerēsies, ienāk nodaļas vadītāja. Es uzreiz sapriecājos, jo jūtos taču lieliski – temperatūras man nav, rīšanas process ir kļuvis daudz vieglāks, enerģijas ir pārpārēm, dzīve uz urrā, jābrauc mājās! Daktere manu prieku ļoti ātri nomāca, teica, ka lai nekur prom es vis vēl netaisos, jo vēl jau tā slimība var pēkšņi atgriezties, ka labi jūtos es tikai tādēļ, ka esmu uzlikta uz stiprām zālēm. Samierinos, ka šodien mājās netikšu, kas nav jau nemaz tik slikti. Daktere piesola nākamajā dienā veikt asinsanalīzes, lai noskaidrotu, cik labi/slikti ar manu veselību patiesībā ir. Piezvanu mammai, lai pastāstītu, ka vakariņās uzpūteni tomēr netaisīsim, jo vēl vismaz dienu man būs jānosēž slimnīcā, kad viņa pamanās mani sagraut kā tādu slikti būvētu kāršu namiņu, ar frāzi, Tu taču slimnīcā esi tikai nedēļu, parasti ātrāk par mēnesi ārā nevienu ar mononukleozi nelaiž, mēdz sēdēt pat 4 mēnešus. Nu, sasodīts, Tu gribi, lai es nāku ārā no slimnīcas vai negribi? Kā var šitā pateikt cilvēkam, kas vēl pirms 10 minūtēm bija pilnīgi pārliecināts, ka tūlīt, tūlīt jau tiks ārā. 4 mēnešus?? Paldies, mammīt, nomierināji, man jau iepriekšējās 5 dienas ir bijušas vesela mūžība, ja gribi, lai es sajūku prātā, tad tā tik turpini. Un viņa turpina arī! Viņa vēl vismaz 5 reizes piemin 4 mēnešus, pēc laika man piezvana ome un atkal stāsta to pašu no jauna. Es vairs neko negribu dzirdēt, es raudu, gribu mājās, krītu izmisumā, man uzmācas smagas domas, viss riebjas. Inga ar Elīzu mani mierina, saka, lai neklausos, ko tā mamma stāsta, neticot viņai, ka drīz jau mani laidīšot ārā, šonedēļ, nevis pēc mēneša. Nomierinos, piezvanu mammai, lai atved man ziepes, šampūnu, lielo dvieli, gribas nomazgāties, nebiju taču plānojusi slimnīcā pavadīt ilgāk par 2 dienām, kur nu vēl mēnesi. Vēl man vajag papīru un zīmuli, lai ir ko darīt, un ūdeni, jo to es tagad dzeru daudz vairāk nekā iepriekš. Mamma sola tikai ūdeni, viņai, lūk, esot kaut kāda darba konference Rīgā, tādēļ laika braukt pakaļ mantām neesot. Tikai tad, kad iznācu no slimnīcas, uzzināju, ka patiesībā tajā dienā mammai pašai bija operācija. Ja būtu zinājusi agrāk, nebūtu viņai vispār neko prasījusi, liktu lai brauc mājās un izguļas, bet nezināju, tāpēc turpinu pārrakstīt to, kas ir iedrukāts manā plānotājā. Visu dienu galvā ir pilnīgs un totāls izmisums. Guļu pie sistēmas, raudu, guļu, Inga ir prom. Vakarpusē runāju ar Elīzu, viņa ir ļoti jauka un tīri labi runā latviešu valodā. Atbrauc mamma un Aivars, sēž sakņupuši, atveduši visu, ko vajag, izņemot švammi. Tas mani jau atkal nokaitina (kad visu dienu nervi uz robežas, tad nokaitināt var pat mazākais sīkums). Stāsta, ka veikalos neesot bijis nekāds savādāks ūdens, kā tikai Everests, man jau vienalga, taču tādiem pekstiņiem vienalga neticu, ūdens nav nekāda deficītprece, to nevajag 3 veikalos meklēt. Viņiem būtībā nav pilnīgi nekā ko man teikt, abi izskatās veci un nelaimīgi. Visu palātu piedubļojuši. Man garastāvoklis ir slikts, tādēļ viņiem nākas ciest, nu neprotu es pret savējiem izvirzīt tik pat zemas prasības, cik pret man mazāk nozīmīgiem cilvēkiem. Mamma un Aivars aizbēg, šā vārda vistiešākajā nozīmē. Pēc viņnu aizbraukšanas es atkal raudu, man kļūst tik slikti, ka spiediens uzkāpj debesīs un no deguna kā no tāda ūdenskrituma šļācas asinis. Diezgan nejauki, lai neteiktu vairāk, Elīza ieraudzīja, nobijās, gribēja jau saukt māsiņu, taču es savācos. Ieva Purgale raksta īsziņas, stāsta, ka brauks ciemos, beigās izdomā, ka nebrauks. Nu ja negrib, lai nebrauc, kas tad man. Viņa saka, ka braukšot 3dien, es neticu, jo šī nav pirmā reize, kad tikšanos pārceļ. Neredzu patiesībā viņai vispār jelkādu vajadzību braukt, mēs ne tuvu neesam tās labākās draudzenes, reti kad sarunājamies. Ja grib sev pierādīt, cik labs cilvēks ir, lai dara to uz kāda cita rēķina. Vēlāk atbrauc Raiena, tumšmataina krievu tautības meitene, visu laiku zvanās apkārt līdz aizmieg. Raienai ir foršas Vinnija Pūka tīģerčībiņas. Katra kāja savā galvā. Skan jau briesmīgi, bet izskatās tiešām forši. Visu vakaru runājos ar Elīzu par cilvēkiem, kultūrām, mākslu, filmām, profesijām, fotografēšanu utt. Paralēli sarakstos ar Tomu par Up in Smoke tusu un zīmēju. Piezīmēju pilnu lapu, parādu Elīzai, viņa apskatās un saka, ka pie maniem zīmējumiem psihologiem būtu jāpastrādā, jo tie ir ļoti interesanti un savdabīgi. Rāda, ka piezīmējusi pilnu blociņu ar lūpām un skaidro, tas nozīmējot, ka viņa esot intraverts cilvēks, kas vēlas vairāk runāt, taču pati šim skaidrojumam nepiekrīt, jo, viņasprāt, viņa jau runājot par daudz. Katrs sev labākais psihologs ir pats. Norunājamies līdz pat plkst 1.00 naktī, tad atnāk māsiņa un sūta mūs steidzami gulēt. Pēc laika arī aizmiegam.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s