Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Ilgais ceļš mājās

Pamodos ar pilnīgu pārliecību, ka jau rīt tikšu ārā, jo jutos samērā labi, naktī biju uzvedusies tik prātīgi, ka pamodos ar sastieptu kaklu. Mani gulēšanas paradumi ir apskaužami interesanti. Kurš gan vēl varētu pastātīt, ka ir nakts laikā 2 reizes apgriezies uz riņķi pret pulksteņrādītāja virzienā vai pamodies no tā, ka ir izliecies atmugurtiltiņā un sapratis, ka tā gulēt nav ērti? Es varu. Tādēļ man jau tagad ir žēl tā vīrieša, kurš būs nolēmis mani apprecēt un turpmākās dzīves naktis dalīt ar mani vienu un to pašu gultu. Kakls man sāpēja visu rītu, dienu un vakaru. Dienas režīms, kā vienmēr, aizraujoš – izmērīju temperatūru, pagulēju, iedzēru zāles, pagulēju, paēdu brokastis, pagulēju, tad.. saņēmu NaCl šķidrumu pa taisno vēnā, tas bija negaidīti, jo līdz ar katetru biju atvadījusies arī no domas par sistēmu. Izrādās māsiņas gluži vienkārši bija izdomājušas kā vēl vairāk varētu mani pamocīt, piesolīja, ka rīt arī tā duršot. Nu ko, lai dzīvo sadurstītas vēnas, es jau neraudāšu un neteikšu, ka tas ļoti sāp un galīgi nav ērti, jo kamēr esmu pie sistēmas, lasīt grāmatas vai spēlēt kārtis nav iespējams. Katrā ziņā, ja tas bija mājiens ar koka mietu, lai es pēc iespējas ātrāk vācos prom, tad diezgan smieklģs, jo nekur aiziet, bez viņu nodaļas vadītājas atļaujas es tā pat nevarēju, lai cik ļoti man arī negribētos. Inga (es tiešām  ceru, ka tā viņu sauca, taču tā kā es par to nebiju droša, tad vārdā viņu ne reizi neuzrunāju.. lai nekļūdītos) aizgāja uz bibliotēku pakaļ žurnāliem. Es tiku pie 2007. gada augusta un 2008. gada jūlija Leģendas numuriem, tos tad arī dienas laikā no vāka līdz vākam izlasīju. No rīta puses ieradās vēl viena meitene Elīza, krievu tautības, ar nejauku klepu, izklausās, ka viņa ik pa laikam raud. Vakarā ap plkst 19.00 piezvanīja mamma, atcerējās par manu eksistenci tomēr. Tētis visu dienu nedeva nekādu ziņu, patiesībā vienīgais cilvēks no ārpasaules ar kuru es dienas laikā sakontaktējos bija Kate, viņa arī solījās nākamajā dienā man zvanīt. Neatceros tas joprojām bija 7. marts vai jau 8., kad atrakstīja Ieva, lai pastāstītu, ka ar Mārtiņu kopā tomēr nedzīvošot. OMG, guess what? I don’t care. Viņai, lūk, tēvs neesot atļāvis. Whatever. Eju gulēt ar milzīgām cerībām par drīzu ārā tikšanu, jo man slimnīcā ir ļoti, ļoti, ļoti apnicis. Māsiņas saka, lai  vairāk ēdu, jo esot pārāk bāla, es noklusēju faktu, ka slimnīcā ēdu krietni vairāk, nekā mājās un apēdu 1/4 pamelo + 6 indijas riekstus. Man ir apnikusi mana mūzika, vispār viss ir apnicis.

2 responses

  1. lelde

    vispār jau katrs katetrs jau neiet mūžīgi!
    ja jau Jums tik ļoti tur nepatika, tad katra cilvēka tiesības ir arī labprātīgi izrakstīties no slimnīcas, protams, ja ir pilngadība!
    par to ēšanu vienīgais ko varu piebilst, ka ļoti līdzīga ir anoreksijai! vai Jūs neesat aizdomājusies par ko rakstāt!

    Aprīlis 20, 2010 plkst. 20:10

    • Tas, protams, ir tikai loģiski, taču biju domājusi, ka katetras gluži vienkārši nomaina, kā tas tika izdarīts blakus pacientei, nevis izņem un turpina likt pie sistēmas bez.
      Lūdzu, nejauciet, nepatīk ar neinteresanti. Uzskatu, ka vēlme pēc iespējas ātrāk atveseļoties un tikt ārā no slimnīcas, lai atsāktu ikdienas pienākumus, ir tikai cilvēciska. Taču, neuzskatu sevi par gana kompetentu slimību pazinēju, lai pretotos ārstu norīkojumiem un izrakstītos no slimnīcas bez to atļaujas, tādēļ viss, kas man atlika, bija pie sevis īdēt par to, ka nav televizora, wifi un citu laika nosišanas iespēju, he he. Turklāt, varu zvērēt pie visa, kas man dārgs, nevienu rindiņu neesmu rakstījusi ar rūgtumu sirdī, ja arī esmu ko teikusi skarbāk, tad tikai jokojoties, taču manu humoru ne katrs saprot.
      Par ēšanu. Visu dzīvi esmu ēdusi maz un man tas netraucē, kamēr vien visas vajadzīgās uzturvielas tiek saņemtas, jūtos es labi. Izlabojiet mani, ja kļūdos, taču, manuprāt, pēkšņi un uzspiesti ēst vairāk, nekā to esmu darījusi gadu gaitā būtu daudz pretdabiskāk nekā piekopt tos ēšanas paradumus, pie kādiem esmu pieradusi, tā pat arī otrādi, ja visu mūžu būtu ēdusi daudz, tad kādā dienā sāktu neēst vai ēst ļoti maz, kunģis mani nesaprastu, es saslimtu ar anoreksiju.Es rakstu par to, kā ir. Šīs piezīmes nekur nereklamēju, tādēļ apšaubu, ka man būtu īpaši jāpiedomā pie tā, ko un kā rakstu. Galu galā, kāda gan ir nozīme tam, ka viena meitene no miljardiem citu tādu pat meiteņu ar blogiem raksta savējajā?

      Aprīlis 21, 2010 plkst. 00:14

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s