Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Mūžīgā sistēma

Pulkstens 7 plātā ienāca medmāsa un mani pamodināja, lai izmēru temperatūru, pēc kāda laika ienāca cita medmāsa, iedeva zāles un vēl vienu pretsāpju šprici. Kārtējo reizi dzirdēju šausmināšanos par to, cik zils no špricēm mans dibens ir kļuvis, taču tas, protams, neatturēja uztaisīt vēl vienu zilumu, lai Helsai atrast pozu, kā sēdēt bez sāpēm būtu vēl grūtāk. Noprasīju māsiņai, vai pēc tam, kad man izņems katetru, arī uz rokas paliks tāds pats zils nospiedums. Kā atbildi saņēmu pretjautājumu – jums kaut kas ar rokām būs jādara? Zilumam palikt nevajadzētu, taču dūriena pēdas būs redzamas. Es nopriecājos, ka par bārmeni vēl tikai mācos, nevis strādāju, jo pirkt dzērienus no sadurstītiem cilvēkiem neviens nevēlas. Tad nāca brokastis – šķēle baltmaizes, auzu pārslu putra, kaut kas līdzīgs kafijai ar pienu un cukuru, varbūt tas skaitījās kakao, ej nu sazini.  Temperatūra normāla 36.6. Jūtos jau gandrīz vesela, taču rīšanas process joprojām ir ļoti, ļoti sāpīgs. Sāku savā plānotājā rakstīt Linezera piezīmes, lai atcerētos, kas pēdējās dienās ir noticis, citādi rutīnas un bezdarbības dēļ viss saplūst vienveidīgā masā. Ienāca nodaļas vadītāja, apskatīja mani, nošausminājās, ka rakstu vienu, klausos austiņās citu un runāju par vēl kaut ko citu, jo viņa tā, lūk, nevarot, tad pazuda. Pēc laika ieradās 4 Rīgas Stradiņa universitātes 4. kursa studentes un palūdza ar mani aprunāties, viņām esot prakse, man jau nekas nav iebilstams, lai pēta to mono, ja nav bail, es tikmēr papētīšu viņas. 2 blondas, 1 melnmataina, 1 skūta ar brillēm. Visas šķietami gudras, daudz joko. Parādu savu veselību, viņas apjūk, jo daudzu tipiskāko mononukleozes simptomu man nemaz nav – es jūtos lieliski, nevis sagurusi un ar smaguma sajūtu kaulos. Tad pēc laika ierodas māsiņa un pieliek mani pie sistēmas, uzgriež uz tādu režīmu, kas tek gliemeža ātrumā, tas viņai vēlāk atmaksāsies. Kad atnāk kakla skalojamā šķidruma tante un ielej manā graņonkā vērmeļšķīdumu, no visa NaCl pat 1/5 nav iztecējusi. Sistēmu noņem, es aizeju, izskaloju kaklu un tieku pieslēgta atpakaļ pie sistēmas, šķidrums nav ticis līdz pusei, kad man jau ir jāiet uz ultrasonogrāfiju. Šķiet,  ka tāda agrāk man vēl nav veikta, tādēļ nedaudz sabīstos. Patiesībā ultrasonogrāfija nav nekas traks – aizgāju uz kabinetu, tur man kādus 70 gadus vecs onka lika apgulties uz galda un paslavēja par to, ka tas man esot izdevies lieliski, tad viņš mani iezieda ar kaut kādu dīvainu gēlu un braukāja pa vēderu ar dīvainu plastmasas verķi. Es tikmēr skatījos ekrānā un domāju par to, ka manā vēderā lieliski izskatītos spuldzīte, citādi viss ir pārāk tumšs un nesaprotams. Tad es atcerējos, ka līdzīgu procedūru mēs nesen tikām veikuši Trojai, lai uzzinātu, vai un cik kucēnus viņa gaida. Pēc tam dakteris man pastāstīja, ka slimība ārstiem esot zināma, tādēļ mani izārstēt varēšot, ka man esot palielināta liesa, taču tā samazināšoties un, ja es labi uzvedīšoties, tad nekādas pēdas Epsteina Barra vīrus neatstāšot. Kucēnu man nebūs, kaķēnu vai cilvēkbērnu arī ne. Kad nu ar šo lielisko apziņu atgriežos palātā, pēc minūtes jau ierodas Kate. Viņa man atnesa jaunu draugu, cūciņu – atslēgu piekariņu, lai būtu kāds, kas mani pieskata, kamēr esmu slimnīcā, diezgan jauks žests🙂 Nosaucu cūciņu par Virvīti, tās no striķīšiem veidoto kāju un roku dēļ. Tas, kādēļ tieši cūka, ir man neskaidrs jautājums, iespējams tur apakšā ir kāda slēpta doma, piemēram, Helsa ir cūka, jo saslima un nenāk slēpņot vai arī Helsa nonāca slimnīcā, cūka bez gripas viņu pieskata, vai arī Kaut kad vajadzētu atkārtot Liepājtūres braucienu, bet varbūt Kate nekādu slēptu mesidžu šai cūkas nešanā nelika, es nezinu un viņa nestāsta. Parunājāmies par šo un to un visu ko, tā..patīkami🙂 Slimnīcu viņa bija atradusi pati un bez liekām problēmām..pārmest man neko nepārmeta, tikai teica, lai ātrāk veseļojos. Kad ap plkst 14.00 man ienes pusdienas, kas izskatījās tiešām briesmīgi, Kate aiziet, viņai jābrauc uz Rīgu un jāveic iepirkumi vakara tusiņam. Pusdienas sastāv no kompota, nūdeļu zupas un kaut kā, ko es varētu saukt par pļurāpļurē, jo tas sastāv no sliktas kvalitātes un kartona krāsas kartupeļu pulvera putras un kaut kādas maltas gaļas, iespējams, baložu. Lai nebūtu tā, ka es neko neēdu un par mani nesāk sūdzēties, izēdu nūdeļu zupu un izdzeru kompotu, vēlreiz izlaist pusdienas neriskēju, negribas taču apvainot to tanti, kas ik dienu mums pienes ēdienu. Ik dienā zupas neēdu, tādēļ šis ir tiešām izņēmuma gadījums un galu galā to arī ir visvieglāk norīt no visa tā, kas ir pieejams, tad paņemu sķēli baltmaizes un nospiežu sarkano pogu, lai nāk māsiņa un liek mani atpakaļ pie sistēmas, galu galā vēl puse šķidruma jāiztecina, bet diez vai ilgāk par 4 stundām vienu un to pašu pudelīti tecināt ir labi. Māsa atnāca tikai pēc laika, viņai daudz darba. Tikmēr ieradās jauna paciente – liela kā divdurvju skapis, melna, dusmīga, izskatās arī diezgan uzpūtīga/iedomīga, labdien gan pateica, taču nākamreiz, kad vēra vaļā muti, gan es, gan Inga gandrīz izspurdzām pēdējās kakla atliekas laukā, taču bijām pieklājīgas un noturējāmies. Lai nu kā, melnā meitene teica: “Viņi taču mani fermā nositīs, kamēr es te sēžu”.. atradusi jau nu gan par ko uztraukties. Inga 1dien tiks mājās, man patiesi ir prieks par viņu. Man mamma teica, ka ar manu majonēzi slimnīcā mēdz vismaz mēnesi turēt, taču es ceru tikt mājās pēc iespējas ātrāk, jūtos taču lieliski, tikai kakls sāp, neraža. Jaunā paciente visu laiku zvanās un kaut kur staigā apkārt, es tikmēr domāju pie sevis, vai Inga par mani ir tik pat sliktās domās, cik es par jauno pacienti. Pēc pāris dienām uzzināju, ka tā nav bijis, jo kaut arī pirmajā brīdī es viņai esmu šķitusi ar visu drausmīgi neapmierināta, pēc laika esot jau bijis ok. Jaunajai pacientei mantu pagaidām nav pilnīgi nekādu līdzi, visu atvedīs vēlāk. Ap plkst 19.00 atbrauks mana mamma, viņa atvedīs biezpiena sieriņus, kurus nu jau es varu nedaudz ieēst (no 5 esmu 2 apēdusi) un pastāstīs par to, kas jauns noticis mājās. Es vēlos pierunāt, lai atved Delfu. Es taču varētu apģērbties un iziet ārā, lai viņu satiktu. Visvairāk par visu man pietrūkst mana lielā baltā laimes lācīša. Plkst 15.55 jaunā paciente pārvācas uz citu palātu, man tikmēr raksta Elza un prasa, cik ilgi būšu slimnīcā, viņai gribas iet uz vecrīgu un dejot, bet īsti nav ar ko. Nevaru palīdzēt. Un vispār, ir gan kaka, ciemos nebrauc, taču ar Vecrīgu kārdina, zina taču, ka esmu slimnīcā un nekur netieku. Jau tā ir stulbi 5dienas vakaru pavadīt sēžot gultā un neko nedarot. 17.20 nekas nenotiek, skatos Ipodā 17 again filmu, man raksta Toms un prasa par veselību un to, vai varēšu iet uz viņa pasākumu iekš Smoke. 18.00 sistēma beidzot ir tukša un noņemta. Vakariņās ir kartupeļu putra no kartupeļiem, biezpiens no piena, kā arī tēja un vienmēr klāt esošā maize. 19.00 runājos ar Ingu, un tas ir diezgan svarīgi, jo līdz šim ar viņu tā īsti runājusi neesmu. Viņa ir forša. 19.37 atbrauc mamma un Aivars, pastāsta kā šiem iet, atved sieriņnus, aizved jogurtu un vistas atpaliekas, nevēlos es tās ēst. 20.00 runājos ar Kristapu, pēc tam turpinu runāties ar Ingu un eju gulēt. Nakts ir samērā mierīga, es gan dīdos tā, ka Ingai šķiet mana gulta lēkā, taču vismaz pati nejūtu pārlieku lielas sāpes un varu pagulēt.

2 responses

  1. lelde

    jā! cilvēks ar intelektu saprot, ka runājot ar otru ir jāpievēršas viņam, nevis jādara vēl kaut kādas nevajadzīgas blakus lietas!
    un starp citu tā nebija vērmeļu, bet gan kliņģerīšu tinktūra!

    Aprīlis 20, 2010 plkst. 19:55

    • Kaut arī neuzskatu par vajadzību Tev, Lelde, visu izskaidrot sīkumos, tomēr to darīšu, jo apzinos savu vainu šo neskaidrību radīšanā. Cilvēks ar jebkādas pakāpes intelekta līmeni (intelekts ir visiem, taču ne visiem tas ir atīstīts) arī saprot, ka noklausīties ārsta sarunas ar blakus pacientu nav pieklājīgi, tādēļ izmantot iespēju, lai to nedarītu, manuprāt, ir tikai pašsaprotami. Runāt pa telefonu es varu arī tad, kad klausos mūziku. Un tad, kad ārste bija pienākusi pie manas gultas, visas iekārtas jau biju no sevis novākusi, lai netraucētu ārstei strādāt un komunicēt ar mani. Galu galā tas ir tikai un vienīgi manās interesēs. Nošausmināšanās bija par to, ko es darīju laikā, kad viņas nebija klāt, lai mani pārbaudītu. Uzskatu, ka laikā starp apskatēm klausīties mūziku, runāt pa telefonu un rakstīt es drīkstu. Lūdzu, izlabo mani, ja kļūdos.
      Par skalošanas ūdeni.. pateicos, ka esi kliedējusi manu neziņu.

      Aprīlis 20, 2010 plkst. 23:48

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s