Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

2. diena infekciozā mononukleoze

Mana pirmā pilnā diena slimnīcā sākās ar atvieglojumu – beidzot rīts! Plkst 7 izmērīju temperatūru, tā bija 37.6 C, par ko arī nebrīnījos, galu galā ļoti iespējams, ka naktī biju cīnījusies ar ko daudz smagāku, jutos tik ļoti nomocīta, ka gandrīz pat nepamanīju, kā manu dibenu jau atkal skar lielās ļaunās adatas pirksts un kā caur manu katetru manī iepilina vēl vairāk NaCl sķīduma. Kakls joprojām sēca kā pļava vasaras saulrieta laikā. Brokastīs pasniedza tumšas krāsas saldu šķidrumu, sauktu par tēju, baltmaizi ar sviestu un olu sacepumam līdzīgu izstrādājumu. Tēju, pat par spīti tam, ka garšoja briesmīgi, noriju, jo bija silta, bet siltums man kaut kā nedaudz atveldzēja kakla sāpes un baltmaizi ar sviestiņu arī sev par lielu brīnumu notiesāju. to olveida produktu gan neaiztiku, nebiju tādā noskaņojumā, lai eksperimentētu ar savu kunģi. Atnāk kaut kāda jauna meitene, izprašņā manu slimības vēsturi, apskatās, aiziet, tad atnāk vecāka ārste, nodaļas vadītāja, apskatās mani un pastāsta, ka esmu saķērusi infekciozo mononukleozi. Urrā! Es vismaz zinu, kas man ir par draņķi, taču nosaukumu atcerēties nevaru, tādēļ, kad zvanu mammai, lai pastāstītu, kas man kaiš, saku, esmu saslimusi ar infekcētu majonēzi. Pēc laika aizmigu, galu galā miegu man tik tiešām vajadzēja. Tad pirms pusdienām ieradās ome pilnu iepirkuma maisu ar tādiem produktiem, kādus ēst es nemaz nedrīkstu, piemēram, karstu žāvētu vistas kājiņu, lasi, maizi, pamelo, citronus un laimu Ingai (meitenei blakus gultā). Viņa liek man ēst vistu, tas ir ļauni, jo man tobrīd ir problēmas pat ar ūdens norīšanu, kur nu vēl kaut ko nebūt nopietnāku. Tikmēr stāsta par kaut kādu kaķi, kas viņai esot traucējis naktī gulēt, jo iemaldījies Beberbeķu sētā, uzrāpies uz riepas un diriģējis mūsu sētas suņu kori pilnā sastāvā, par Keitas dēverlībām ar tualetes iekārtošanu, viņu diētu un nomestajiem kilogramiem, intrigām, par to, ka Ellai esot paralizēta seja un citām muļķībām, tad aizbrauc. Pēc viņas aizbraukšanas es laimīgi atkal aizmiegu, pusdienas pasūtu pie visiem velniem un ar temperatūras mērīšanas starppauzēm noguļu līdz pat pašam vakaram. Plkst 17.00 saņemu zāles – šprici un tableti, temperatūra krītas. Atbrauc Aivars, atved dvieli un radio, pastāsta par to, kas jauns noticis mājās un aizbrauc. Tad ierodas mana bijusī sieva Ieva. Jūs jau zināt, ar bijušajām sievām labāk pa labam, ja vēl nezinat, ui.. noteikti uzzināsiet. Viņa ierodas neapmierināta, esot apmaldījusies un nogājusi vairākus liekus kilometrus, jo kā gan viņa būtu zinājusi, ka Stūrīšu iela un Dzērbenes iela ir viens un tas pats ceļš tikai ar dažādiem pseidonīmiem? Nejūtos gan pie tā it un nemaz vainīga, tos ielu nosaukumus, kurus izdomāju es, neviens pie savu māju ārsienām neliek. Tad pārmet man to, ka neesmu precīzāk pastāstījusi, kur tad tieši tā 10 nodaļa atrodas, jo izrādās apkārtnē esot 3 slimnīcas un viņa vispirms esot gājusi uz abām nepareizajām. Jau atkal nejūtos vainīga, es nemaz nezinu kā tur ārpus 10 nodaļas izskatās, taču viņai internets ir pieejams, tātad visu būtu gan spējīga pati noskaidrot, turklāt es biju diezgan skaidri norādījusi, ka slimoju ar kaut ko līdzīgu angīnai, tādēļ vispirms apmeklēt infektoloģijas slimnīcu, manuprāt, ir tikai loģiski, lai cik ļoti Ievai varētu arī patikt Austrumi. Visus attaisnojumus gan noklusēju, jo kā jau minēju, ar bijušajām sievām labāk pa labam, tiesa, mazliet gan apbēdina fakts, ka cilvēks zina, man ir slikti, taču nāk un pārmet man vēl kaut ko, galu galā es taču nemaz neliku viņai braukt, pati pieteicās. Atvedusi man indijas riekstus (kā jau teicu, Ievai patīk austrumi), tad atceras, ka es taču tos nemaz nevaru norīt un stāsta par motivāciju atveseļoties. Stāsta par jaunu kaimiņu, viņai nemitīgi zvana telefons, kuru viņa arī nekautrējas katru reizi pacelt. Ienāk māsiņa un paziņo, ka esot plīsis ūdensvads, tādēļ ūdeni mēs varēšot saņemt pie viņas. Ieva tai laikā to pašu uzzina arī pa telefonu, tikai vēl sīkāk.. Brasā esot plīsis viens no lielākajiem Rīgas ūdensvadiem, tādēļ visa vilcienu satiksme uz/no Saulkrastiem esot apturēta, nekursējot arī autobusi. Man jau nekas, uz Saulkrastiem netaisos, taču Ievas tēva draugam gan neiet, viņš no tiem bija gribējis braukt uz Rīgu, lai klausītos Rammstein koncertu, taču tā kā pati biļete atrodas Rīgā, tad Ievai nospīd iespēja fur richtig tanzen und springen bei der rock musik. Ieva ātri savāc savas mantas un pazūd. Laimīgā. Kamēr bijusi, viņa kaut kā tomēr ir paguvusi man pastāstīt arī par skolu, teātri, dejām, arteli un zaļo emo jumpravu, es tikmēr esmu paguvusi saņemt vakariņas – saldo tēju, pie kuras es joprojām nevaru pierast, jo dzert tēju ar cukuru man šķiet absurdi, baltmaizi ar sviestu un griķus ar pienu. Griķus es saspiedu kaudzītē, lai izskatās, ka ir ēsti, pārējo notiesāju. Kad Ieva bija prom, es sāku lasīt GEO un izlasīju gandrīz visu, taču tad kļuva pārāk vēls un man vajadzēja slēgt ārā gaismu un tēlot, ka es guļu, lai nenāk māsiņas. Patiesībā es līdz pat plkst 1.00 spēlēju ipodā kārtis, tad aizmigu. Nakts bija ok, izturēju pat bez visiem pretsāpju līdzekļiem. Ap plkst. 4.00 gan pa miegam atkal mocījos un ņerkstēju, tad pamodās Inga, prasīja vai izsaukt māsiņu, atbildēju, ka nevajag un aizmigu. Nakts laikā tētis bija atsūtījis sms ar laba vēlējumiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s