Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Vabolēna avārija

Jau iepriekš, ļoti, ļoti atvainojos, par sagādātajām neērtībām, kādas varētu rasties, lasot visus riebīgos vārdus, kas šajā rakstā var izskanēt, emocijas valda pār valodu. Esmu brīdinājusi, tādēļ.. izvēle paliek Tavās rokās!
Mammas Rover 75 dīzelītis visu dienu nešķīlās klāt, nu negribēja tas nekur braukt un viss, pat ne tad, kad mammu kārtīgi nosaldējot Aivars, jā, tas pats cietpauris, bija izdomājis atvērt mājai logu vaļā un ar pagarinātāja palīdzību sildīt aķi, tikai tāpēc vien, ka viņam, lūk, negribējās to ņemt ārā no mašīnas. Ārā ir – 22 grādi, parādu summu par gāzes rēķiniem viņi, protams, man vēl nav atdevuši, taču sildīt māju un tai pat laikā to vēdināt, tas jau ir katrā ziņā ļoti gudri. Mamma visu laiku bija skraidījusi pārbaudīt, vai radiatori strādā, jo nesaprata, kādēļ salst. Aivaram būtībā jautāt pilnīgi neko nav jēgas, jo viņš neprot normāli runāt, tikai kaut ko beztēmā attraukt, tādēļ nevainoju mammu par neziņu. Kad nu es biju atbraukusi, iekšā sētā netiku, jo Aivars Roveri nebija spējis padzīt kaut tik tālu uz priekšu, lai es tiktu iekšā sētā, tādēļ noliku mašīnu ārpus tās. Es netieku iekšā pati savas mājas sētā, jauki, lai neteiktu vairāk. Gāju pie durvīm, meklēju atslēgas, slēdzu vaļā, suņi kā jau suņi, protams, uzreiz rīko sagaidīšanas koncertu, tādēļ mamma ieminējās, vai gadījumā mēs netiekam iekšā, Aivars aizskrēja pie durvīm un sāka mums bļaut virsū, ka durvis taču esot vaļā. Durvis, redz, mums taisīja Aivara draugs “pa lēto”, tādēļ bieži vien ir grūti noteikt, tās ir atslēgtas vai aizslēgtas, jo atvērt tās tik pat nevar. Stenderes un sliekšņa blīvi, lai siltums neiet cauri, tas viņa draugs, jau kopš vasaras mums liek, protams, siltums iet cauri, bet mēs jau esam bagāti, varam to atļauties, tas nekas, ka naudu no bērniem aizņemamies. Kretīns. Lai nu kā, es jau atkal visu šo noklusēju un tikai atbildēju, ka slēdzu durvis vaļā, un nebiju viņam likusi nākt šurp. Uz viņa “varējāt taču pieklauvēt!,” neatbildēju, ja šis tips nesaprot, ka cauri visam lielajam suņu koncertam klauvējienus neviens nedzirdētu, tad lai arī paliek nezinot. Galu galā, nav jēgas strīdēties ar Pacicepalosauriem. Noģērbos, atteicos no viņu vakariņām (makaroni pildīti ar gaļu), uzgriezu savu pamelo un sāku našķēties, kad Aivars pēkšņi mammai paziņoja, lai taisoties, jo taču ir jābrauc uz Jelgavu. Mamma prasīja, vai mašīna esot beidzot piešķīlusies, uz ko Aivars atbildēja ar “nē” un aizgāja tālāk kaut kur, šķiet, pīpēt. Es prasīju mammai, vai Aivars man tā vienkārši atņems manas mašīnas tehnisko un atslēgas, vai arī tomēr pieklājīgi pajautās, kā cilvēkiem pienākas, izteicu arī vēlmi pati sēdēt pie stūres, jo man nepatīk tas,kā pēc pēdējā remonta, servisā ir pārregulēts mans gāzes pedālis. Tas ir pārāk ciets un nejūtīgs, man patīk, ja ar katru sīkāko mājienu mašīna uzņem ātrumu, vai lēnām to nomet, kad pedālis tiek atlaists. Tāds tas bija agrāk, tādu es viņu nopirku, tādu es viņu gribu! Kad ienāca Aivars, vispirms tika noskaidrots, ka akumulatoru no Rovera viņš izņēmis ārā nav, taču māju saldējis gan ir. Pēc tam notika tāda saruna:Aivars: “Tak taisies taču!”Es: “Ar ko tad jūs brauksiet!”Aivars: “Ar vaboli!”Mamma: “Anna (tas ir mans otrais vārds, nelepojos) izteica vēlmi mūs aizvest”Aivars: “Kas mēs nevaram divatā braukt??”Es: “Man nepatīk manas mašīnas gāzes pedālis, man gribas pie tā pierast, lai varu normāli braukt”Aivars: ” Nu, bet saproti taču, tas mani netraucē!!”Es: “Tā ir mana mašīna. Man ir jābūt tai, kurai ir ērti ar to braukt”Aivars: “Sākās – Tava mašīna, Tava mašīna.”Aivars paskatās uz mammuAivars: ” Nu??? Mēs braucam??”Es: “Tev tehniskā pase un atslēgas ir?”Aivars: “Nav”Viņš, protams, neaizdomājās, ka tad, kad vēlas izmantot kādu mantu, kas nepieder viņam, ir jāprasa atļauja tās mantas īpašniekam. Privātīpašums nav tas pats, kas koplietošanas īpašums. Un mana mašīna nav nekāds tur zīmuļdrāžamais, par kuru man būtībā ir tik ļoti vienalga, ka varu paņemt un saspiest biezpienu dūrē un mani tas neuztrauks, bet gan ļoti svarīga manas dzīves sastāvdaļa, par kuru esmu cīnījusies daudzus gadus un par kuru cīnos joprojām, jo ir cilvēki, kas ir centušies mani pārvilināt pie kaut kā tāda, kas nebūtu vabole. Es par savu mašīnu stāvu, krītu, ceļos un atkal stāvu! Un es lieliski apzinos, ka vabole varbūt nav pats drošākais auto uz ceļa, jo tai ir slikta pārredzamība, ka mana vabole ēd par daudz benzīnu, ka vaboles savā pamatuzbūvē tie paši golfiņi vien ir un tā tālāk. Man vabole ir viss. Vairāk man nevajag. Mazāk arī ne. Tāpat ir arī ar manu datoru, no viņa nekad neesmu dzirdējusi: “Vai drīkst?”, bet es, lai tiktu pie šī datora, kā žurka visu vasaru kantorī nosēdēju. Tāpēc man šī “pašatļautība” no Aivara puses bija jo īpaši sāpīga, taču šobrīd tā ir vēl sāpīgāka, nekā agrāk, un es pastāstīšu kādēļ.Mamma man paprasīja mašīnas atslēgas un tehnisko pasi, es zināju, ka galu galā nevaru to nedot, jjo pakaļ Lulu viņiem ir jātiek, bet vest viņus, kaut arī intuīcija teica, ka vajag, kaut kā neredzēju jēgu, jo abi divi taču ir “pieredzējuši šoferi”. Lieku to pēdiņās, jo mammu es joprojām mācu braucot izmantot sajūgu un parkoties, bet Aivars mēdz “zāģēt” motoru, kas galīgi nav veselīgi dzinējam. Tā nu viņi aizbrauca pakaļ Lulu. Es paliku mājās, piezvanīju viņiem, lai atgādinātu, ka būtu vēlams veikalā nopirkt rudzu pārslas, paprasīju arī, kas sēž pie stūres, protams, tas bija cietpauris Aivars. Pēc brīža atrakstīja Elza, teicās ciemos braukt, nopriecājos, ka varbūt tomēr esmu izdarījusi pareizo izvēli, taču bažījos par to, kā tad lai viņai tieku pakaļ, ja reiz neesmu ar savu vaboli. No stacijas līdz manai mājai labs gabals ejams. Piekārtoju istabu, jo brālis atkal jau bija samētājis savas zeķes visur, kur vien var. Saņēmu vēl vienu ziņu no Elzas, viņa tomēr nebraukšot, svarīga tikšanās ar māsu. Labs ir, man jo labāk, nav jāraizējas par mašīnu, turklāt arī rīts būs brīvāks, nebūs jādomā par to, kā lai Elzu līdz stacijai nogādā laikā, kamēr esmu darbā. Tad nāca zvans. Zvanīja mamma, prasa kā mums iet, es satraucos, jo dzirdu, ka viņa raud, prasu, kas noticis. Viņi esot sadauzījuši manu mašīnu. Sasodīts!! Sāk taisnoties, ka nav vainīgi, jo stāvējuši pie sarkanās gaismas krustojumā, kad viņos ieskrēja. Man tas vairs nav svarīgi. Saku, lai gaida policiju, nokārto visas darīšanas brauc mājās, ja var vēl pabraukt. Mamma stāsta, ka viņa esot bijusi pie stūres. Neticu, bet nav svarīgi. Saku, ka nekas, ja jau pusgadu spēju bez mašīnas nodzīvot, (jo biju uzskrējusi uz kārtīgi nepieskrūvēta akas vāka un izdauzījusi kardānā robu), tad (ar mēneša pārtraukumu) spēšu nodzīvot arī otru pusgadu. Galu galā, lai salabotu mašīnu naudas viņiem nav, man šobrīd arī ir diezgan pamatīgs tukšums kabatās. Mamma stāsta, ka apdrošināšanas serviss visu nomaksāšot, es atbildu, ka zinu tos apdrošināšanas servisus, lai gaida ar maisu. Mamma sāk raudāt, es saku, lai nomierinās. Saku, ka iešu pie Daces uz 3. maju un nokārtošu visas darba darīšanas ar viņu. Mamma ar Daci ir bijušās darba kolēģes un labas paziņas, tādēļ biju domājusi, ka iesim kopā, taču,kas to lai zina, kad viņi atbrauks. Visu sarunu nezaudēju pacietību, iespējams šoka dēļ. Nolieku klausuli. Pēc brīža zvana Aivars. “Klausies, Anna (kā man riebjas, ja mani tā sauc), man Tev ir viens jautājums. Ko Tu dari, kad luksoforā deg zaļā gaisma?” Es nolieku klausuli, viņa “gudrajām” mahinācijām man pacietības nebūs. Ja nav ko teikt, lai labāk klusē. Zvana vēlreiz, atkal nolieku klausuli, noņemu arī skaņu, lai netraucē. Atstāju telefonu mājās un dodos pie Daces un Martas. Kad Dace atver durvis, viņa runā ar manu mammu, kas Dacei paskaidro situāciju, kādēļ es nāku viena un turpina raudāt klausulē. Kaunējusies būtu, nav ko liet asaras gandrīz svešu cilvēku klātbūtnē, galu galā, kāda jēga vēl arī citiem bojāt garastāvokli tad, ja viņi paši neuzprasās. Noģērbjos, visu uzzinu, ir ok. Aizeju mājās. Man vairs zvanīts nav, laikam sapratis, ka necelšu. Uzeju augšā, piesēžos pie datora, apskatos, kas jauns ir noticis draugiem.lv, facebook.com, twitter.com, paklausos pāris dziesmas iekš youtube, lai nomierinātu nervus.Zvana mamma, nepamanu. Mamma zvana brālim. Jānis uznāk augšā un saka, mamma baidoties braukt mājās, jo es viņus dzīvus apēdīšot. Zvana mamma, paceļu.Raud: “Tu dikti dusmojies?”Es: “Nē, viss kārtībā, katram var gadīties, nomierinies”Mamma: “Mēs Tev nopirkām rudzus, griķus, auzas”Auzas mums jau mājās bija, griķus es neēdu, bet prasījusi biju tikai rudzus, turklāt šajā brīdī man tas galīgi nešķiet svarīgi.Es:”Jā, labi, paldies. Kad būsiet mājās?”Mamma: “Ir atbraukusi policija..stāda protokolu. Ja mēs būtu izkustējušies, visi būtu līķi. Laikam visi laimes krekliņos esam dzimuši”Nodomāju, ka ne visi, jo mana vabolīte taču ir cietusi.Saku, nevērīgi: “Jā, labi, man prieks par jums.”Mamma:”Nu nedusmojies, lūdzu!”Es, zaudēju savaldību:”Bet es taču Tev neko nesaku. Neko sliktu! Kāpēc visu, ko es saku, Tu pārvērt par dusmām?? Liec taču mani mierā!”Mamma: “Bet Tev taču sāp.. Tu noteikti dusmojies. Man arī sāp. Man ir tik ļoti žēl”Es:”Liec mani mierā, lūdzu, es gribu palikt viena šobrīd!”Mamma vēl uzprasa, kā man ir gājis pie Daces, atbildu, ka viss ir ok, rīt deviņos jābūt pie viņiem. Mamma, šķiet, mani nav dzirdējusi, vaiarī nav klausījusies, bet kāda gan jēga prasīt kaut ko pa telefonu, ja Tevi pat neinteresē, ko atbildēs. Vēlreiz, garlaikoti, atbildu, ka deviņos. Tad vēl mēģinu viņu nomierināt un uzmundrināt, ka viss galu galā būs ok, kaut arī pati tam neticu un mēs atvadāmies.Droši vien mamma zvanīja brīdī, kad Aivars runāja ar policistiem par mašīnas sadauzīšanas aktu. Mamma ir gļēva, pati viņa šādās runās cenšas nepiedalīties, tādēļ vienmēr lūdz, lai katru sīkumu dara Aivars. Es gan vienmēr protestēju, ka nedrīkst, nedrīkst un vēlreiz nedrīkst tam pamuļķim neko svarīgu uzticēt, jo 90 gadījumos no 100 viņš visu salaiž galīgi dēlī, taču mamma mani, šķietami, nedzird. Viņas kompleksi viņai traucē uzņemties atbildību. Droši vien, zvanīja brīdī, kad Aivars bija prom, jo droši vien Aivars bija aizliedzis man vēl zvanīt, ja reiz es viņam metu nost klausuli. Kretīns. Vairāk zvanu nav bijis.
Mācība, kas no šī visa ir gūta:
Nekad, nekad neuztici savas mantas citiem, pat ne tuvākajiem.Vienmēr, un es uzsveru, vienmēr paļaujies uz savu intuīciju, pat tad, ja šķiet, tā ir tīrā bērnišķība, ambiciozitāte vai bezjēdzīga aktivitāte.
Taču tad, ja es būtu braukusi pati ar savu vabolīti, mēs būtu izbraukuši no mājas ārā pavisam citā laikā, arī no Jelgavas izbraukuši būtu citā laikā un līdz ar to nebūtu iespējams, ka šis negadījums atgadās tieši ar mums. Jo būtu izjaukta draudošā situācija – viens cilvēks vairāk, cits laiks, cita vieta. Nekāds negadījums nebūtu noticis. Tam nudien es ticu. Un pat ja būtu noticis, vienīgais cilvēks, kuru es varētu vainot, būtu es pati. Labāk pašai būt vainīgai, nekā redzēt, kā man svarīgas lietas salauž kāds cits. Labāk pašai. Un es nezinu, nezinu, nezinu kādēļ, kādēļ es nepaļāvos uz savām izjūtām, bet gan ļāvu tam dinozauram sēsties pie stūres. Tik ļoti, ļoti žēl. Un es jūtos vainīga pat par spīti tam, kaman it kā nav jau par ko, bet es taču biju tā, kas viņiem iedeva mašīnu. Tātad par kaut ko vainīgai man ir jābūt. Man riebjas nekontrolēt situācijas.
Viņi tik tikko atbrauca. Vēl nav uznākuši augšā, lai atkal sāktu malt savus sūdus. Vēl man nav pieticis drosmes iziet ārā un aplūkot postažu, ko viņi ir pastrādājuši man tik ļoti mīļajai mašīnītei. Vēl ne. Bet tikko sāka sāpēt vairāk, daudz vairāk, jo viss ir tik tuvu un tik reāli, cik nu reāli vien tas var būt.
Viņi ir lejā un runā par suņiem. Protams, neviens neraud, tās ir bijušas tikai krokodila asaras no mātes puses. Protams, viss, kas viņiem interesē ir tikai suņi. Un runā viņi skaļi, nemaz nedomādami, ka augšā kāds varētu arī gulēt, vai dzirdēt. Būt klusiem un pieklājīgiem ir daudz par daudz prasīts.
Un vēlreiz, es no visas sirds atvainojos, par visām riebeklībām, ko esmu izteikusi šajā rakstā. Taču, ceru, jūs apzināties, kādēļ tas tā ir noticis.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s