Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Top Dogi

Uz Ziemassvētkiem mammai biju uzdāvinājusi 2 biļetes uz TopDogiem, jo par šo izrādi pirms tam biju dzirdējusi labas atsauksmes, turklāt nostrādāja arī faktors, ka TopDogi skaitās komēdija, bet manai mammai jau sen bija vajadzība kārtīgi izsmieties, citādi viņa vienmēr ir nomākta. Šodien tad nu bija tā diena, kad biļetes pierādīja savu validitāti un ielaida mūs teātrī. Taču viss pasākums izvērtās diezgan traģikomisks, tāpēc sākšu no paša sākuma.12. Janvāra vakarā nopirkām vabolei OCTU, lai varētu ar mašīnu doties uz teātri, nākamajā rītā es pat laicīgi piecēlos,lai izdarītu visus mājas darbus pirms izbraukšanas, tad iekāpu mašīnā un sapratu, kādēļ ik pēc kāda laika man visas dienas garumā bija zvanījušies Aivars un mamma pēc Aivara norīkojuma, lai atgādinātu, ka mašīnā esot laicīgi jāielej benzīns. Man šie atgādinājumi bija šķituši diezgan muļķīgi, jo nu kāda jēga lieki braukāt uz degvielas uzpildes staciju, tad atpakaļ mājās un tad vēlreiz garām benzīntankam pakaļ mammai uz darbu, taču lieks benzīna patēriņš. Tātad, iemesls, kādēļ viņi bija cēluši tādu brēku – manas vabolītes bākā ugunīgi dega lampiņa, cenšoties man paskaidrot, ka degvielas mašīnā gandrīz vairs nemaz nav! Piezvanīju Aivaram (jo viņš bija tas, kurš mašīnu dzina no servisa mājās) un prasīju :” Hey, a ko man darīt tad, ja līdz BENZĪNTANKAM ES NEMAZ NETIEKU??” Uz ko viņš man atbildēja, ka esot mašīnā jāieliek trekteris un kanniņa, lai ja nu kas, es varu stāties malā un pēc benzīna iet pakaļ ar kājām un, ka tieši šī iemesla dēļ, viņš esot aicinājis uz benzīntanku doties savlaicīgi, nevis pēdējā brīdī. Pēdējais brīdis, starp citu, vēl nemaz nebija pienācis. Lai nu kā, es biju diezgan savaldīga un neko neteicu, kaut arī patiesībā šim vīriešu kārtas Pačicepalozauram (Pachycephalosaurus) būtu vajadzējis uzzināt, ka es nemaz neesmu tik stipra, lai spētu kilometriem tālu nest 13l 95E benzīna, lai pēc tam varētu to kannu pacelt tik augstu, lai visas tās saturu varētu iepildīt mašīnā, turklāt, ka es neuzskatu viņu par īpaši gudru radījumu, jo, skaidri atceros, ka naktī, kad viņš dzina mašīnu mājās (un to bija jādara naktī, jo vabolei nebija atjaunota octa), viņš pa ceļam bija iebraucis benzīntankā, lai nopirktu cigaretes. Taču man paveicās – visiem par lieliem brīnumiem es tomēr tiku līdz pašam benzīntankam (lai dzīvo mana mīļā vabole!) un pabaroju viņu ar(uzmini nu!) 13l degvielas. Tad devos mājās, iedzēru sarkankoka ziedu tēju, lai nomierinātu nervus, izspēlēju pāris zoles partijas, piezvanīju mammai, lai uzzinātu, ka viņa mūsu tikšanos pārliek 20 minūtes vēlāk, jo viņai šefi palūdza darbu, ko normāli grāmatveži veic 4 mēnešu laikā, paveikt 1 dienā, pagaidīju vēl mazliet un braucu. Vabolei ķeras pirmais ātrums, ja tā nav eļļas vai aukstuma vaina, tad es savu mūžu mammu pie stūres vairs nekad nelaidīšu, jjo man ir apnicis viņai mācīt, ka turēt sajūgu līdz ar ieslēgtu ātrumu un gaidīt, kad sarkano gaismu nomainīs zaļā, nav labi. Šķiet, viņa mani ne visai labi dzird. Kad piebraucu pie mammas darba man bija jāuzgaida tikai 10 minūtes vidējo 20 vietā, tādēļ pārlieku ļoti nenosalu. Tā kā es joprojām diezgan konkrēti jaucu ceļus, tad viņa bija tā, kas man norādīja, kad griezties pa labi un kad griezties pa kreisi, protams, viņa kļūdījās un tādēļ mēs laimīgi iebraucām tieši sastrēguma krustugunīs, vēl pie reizes viņa mani nosauca par Jāni, bet tas nekas, jaukt vārdus mūsu ģimenē ir tik pat ļoti pašsaprotami, kā izejot no mājas apaut kājas. Sakarā ar to, ka bijām sastrēgumos, kuru laikā mana mamma visu laiku pukojās un lūdza, lai es pārkāpju tādus noteikumus, kā “nebloķē ceļu, ja vien neesi stulbs” un “ja kāda mašīna vēlas nokļūt uz galvenās ielas, palaid viņu, neesi skops, gan Tev kādreiz arī pašam tā gadīsies”,nokavējām izrādes pirmās 15 minūtes, taču vismaz auto novietoju samērā tuvu Nacionālajam teātrim. Viņa arī baidījās, ka sakarā ar to, ka kavējam mums izrādes pirmo daļu noskatīties nemaz neļaus. Tik traki gluži nebija, patiesībā mūs tikai uzsūtīja augšā uz otro balkonu un atļāva izvēlēties jebkuru brīvo vietu, kā arī pieteica, ka nākamajā cēlienā mēs drīkstēšot atgriezties mūsu vietās. Tik augstu Nacionālajā teātrī nekad nebiju sēdējusi, līdz šim man bija šķitis, ka teātra griesti ir neaizsniedzami, tagad es zinu, ka esmu maldījusies. Tātad nav ļaunuma bez labuma. Un šo frāzi, es šai ierakstā atļaušos atkārtot vēl pāris reizes. Skatoties izrādi mana mamma apraudājās, viņa visu uz skatuves notiekošo farsu nosauca par ļaunnu ņirgāšanos par cilvēkiem, nevis komēdiju un, ja vien biļetes, ko viņai dāvināju, nebūtu bijušas tik dārgas, droši vien mēs jau drīz vien dotos atpakaļ mājās. Tātad, vēlreiz – nav ļaunuma, bez labuma, proti, ja mēs nebūtu nokavējušas 15 minūtes izrādes, mums būtu bijis jānoskatās par 15 minūtēm vairāk ļaunas ņirgāšanās par cilvēkiem. Traģikomiski? Nudien. Pēc pirmās puses noskatīšanās un starpbrīža izturēšanas devāmies uz savām īstajām vietām. Labāk tā nebūtu darījušas. Man priekšā sēdēja kāds kungs ar izcili lielu galvu. Tik lielu galvu, ka kādu izrādes laiku es prātoju, vai tad, ja viņam pieliktu indijas ziloņa ausis, tās tur izskatītos dabiski vai tomēr būtu nedaudz par lielu. Jāatzīst, bija dažas vietas, kas komēdijai TopDogi tik tiešām bija izdevušās smieklīgas, pat par spīti to dziļajai un sarkasma pilnajai jēgai, citur bija pārlieku ļoti pārspīlēts, tādēļ es īsti nevarēju saprast – smieties vai raudāt. Mana mamma jau atkal raudāja. Tā nu lielās cerības, par to, ka es varētu pavadīt ar mammu jauku vakaru un atcerēties kopā noskatītu labu komēdiju, pārvērtās pelnos, jo pretēji iecerētajam, es gluži vienkārši biju panākusi, ka mana māte 2 stundas raud. Nudien, tā pavisam noteikti nav izdevusies Ziemassvētku dāvana, patiesībā, es domāju, to varētu likt slikto dāvanu augšgalā, blakus “es Tev pirms pusgada nopirku poniju un ieliku skapī, lai varētu uzdāvināt uz Tavu 18 dzimšanas dienu, bet aizmirsu, ka ponijiem ir jāēd, tādēļ saņem viņa kaulus.” Labi, ka man nav tik daudz naudas, lai mammai pirktu ponijus. Jau atkal – nav ļaunuma, bez labuma. Un, ja tā godīgi, tad arī TopDogus es drīzāk sauktu senajā traģikomēdijas vārdā, jo komēdijas, man šķiet, šobrīd cilvēkiem vairāk asociējas ar kaut ko amerikāniski stulbu, jauku un smieklīgu. Piemēram, Dailes Ja mana sieva to uzzinās ir salīdzinoši labs komēdijas piemērs. Taču ne ar to, ko komēdijas nozīmēja senāk – vesela kaudze nelaimju, taču ar laimīgām vai vismaz daļēji laimīgām beigām, kā tas bija šajā gadījumā. Vairāk man šodien teikt neko negribas, savu true blood sēriju vienpadsmito pēc kārtas esmu jau noskatījusies, dodos gulēt.
P.S. Reiņu dienā apsveicu 3 Reiņus – Reini Siliņu, Reini, aizmirsu uzvārdu, bet kursabiedru un Reini Detlavu. Siliņš priecīgi pateicās un vēl patērzēja. Kursabiedrs pieklājīgi pateicās. Detlavs..pat neatbildēja ar stulbu smaidiņu. Es viņu nebūtu nomocījusies ar jautājumiem vai ko tādu, uz viņa “paldies un sveiki” vēstuli pat nebūtu atbildējusi, bet tomēr kaut kā tāda nepatīkama sajūta, lai gan droši vien nemaz nevajadzētu uztraukties.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s