Te nonāk viss, kam vairs nav vietas Helsas galvā

Dzīvsudrabs

Dzīvsudrabs

Reiz mana tēta mammas suņuks atrada dzīvsudraba termometru, to sagrauza un apēda visas bumbiņas. Nenomira, taču visu atlikušo mūžu bija tāds vareni ķerts un jautrs.. mēdza riet uz sienām un darīt citas Helsai tīkamas lietas. Taču ne par to ir stāsts.. es visu savu mūžu esmu bijusi kustībā, tādēļ tā viela, kura man šķiet vislīdzīgākā sev pašai… dzīvs sudrabs, kas ir izlauzies pasaulē, lai to mainītu.

temometrs

Šķiet, es vēlos pastāstīt par savām mājām, jo pēdējā laikā es itin bieži tās aplūkoju maps.google. ļoti iespējams, ka man to ļoti pietrūkst. Un pat par spīti tam, ka es tā arī īsti nezinu, kur ir manas mājas.. te ir tās mājas, kurās es dzīvoju.

Kad es piedzimu.. mani aizveda uz Pļavniekiem, tur bija neliels 4istabu dzīvoklītis, kas piederēja mammas mammai. Un principā, tas dzīvoklis ne ar ko dižu neizceļas. Viņš joprojām mums pieder, tur ir milzīga gulta, kurā guļot un skatoties griestos var redzēt daudz dažādu krāsu domu mākonīšus..tikai pirms tam ir stipri jāaiztaisa acis. Vēl tur ir lieliska vieta, kur noslēpties, ja vēlies spēlēt paslēpes un tu neesi īpaši liels augumā.

Pēc Pļavnieku dzīvokļa mēs pārcēlāmies uz Laimdotas ielas māju, kuru cēla mana tēta mammas tētis, cēlies no aristokrātu ģimenes, tādēļ ļoti, ļoti prasīgs, inteliģents un interesants cilvēks. Arhitekts un dzejnieks, daļa viņa ģimenes joprojām dzīvo Kanādā. Viņu sauca Daniels, taču visi viņu pazina kā vnk Danno. Un viņam bija ļoti, ļoti skarbs skatiens.. Laimdotas ielas mājā, vai Laimdotciemā, kā es to vietu saucu nedaudz vēlāk, ir ļoti daudz gleznu, lielu, skaistu paklāju un dažas skulptūras. Māja ir 3 stāvos, līdzīga kuģim pēc formas, tā ir iekļauta PSRS arhitektūras pieminekļu grāmatā. Taču.. visi, kas tajās mājās ir dzīvo..nomirst ar vēzi. Pat 2 mani suņi, kas tajās mājās dzīvoja.. nomira ar vēzi. Tas ir lāsts, kuru kāda Danno mīļākā uzlika mājai, tikai tādēļ, ka viņš to pievīla izvēlēdamies ģimeni. Manas mīļākās Laimdotciema mājas istabas ir Velnistaba – pa mazām kāpnītēm, kuras var knapi pamanīt, jo atrodas aiz skulptūras, turoties pie virvju margām ir jākāpj uz bēniņiem.. kad esi uzkāpis, attaisi durvis, un paveries griestos.. visa elle ar raganām un velniem, un liesmām Tavā priekšā. Kad paejies nedaudz uz priekšu, redzi, ka no sienas Tev pretī stiepjas roka, taču virs tās neliela bārdiņa, uz kuras atrodas vectēva pīpe, kas principā ir kokā atveidota velna galva. Ja izej cauri visai istabai, tad galā atrodas tāds kā balkons, taču zem jumta.. ļoti gaiša telpa, kur glabājas ļoti daudz grāmatas, vecas slēpes, ratiņi un citas antīkas mantiņas. Otra mana mīļākā istaba – puķistaba, tā atrodas aiz Īrisomes guļamistabas, un tur ir ļoti, ļoti skaisti kaktusi un orhidejas. Un pēdējā.. mana mīļākā istaba ir lielā istaba.. kaut arī no tās istabas man vienmēr, vienmēr ir bijis bail, jo tur atrodas Danno glezna ar acīm, kas vienmēr seko, lai kur Tu tajā istabā atrastos, viņš vienmēr Tevi vēro.  Un viņam nepatīk, ja Tu kāp uz  viņa persiešu paklāja ar čībām vai kurpēm, tāpēc, tas ir baisi.. nu ja, viena pati es tai istabā reti kad eju iekšā, jo no viņa auras skrien šermuļi pār kauliem pat par spīti tam, ka Danno jau vairāk kā 30gadus ir miris. Lielajā istabā atrodas milzīgs skapis, ja pieiet pie loga un nospiež vienu pogu, tad skapim atveras daļa vaļā kā durvis.. aiz durvīm ir vēl vienas durvis, bet aiz tām neliela istabiņa, kurā Danno ar ģimeni noslēpās un noslēpa lielākās vērtības kara laikā, lai neizzog, tādēļ mūsu ģimene un māja to pārcieta ļoti mierīgi. Mans tētis un mana tēta mamma saka, es esot Danno kopija, gan pēc tā, kā izvēlos vārdus, ja runāju nopietni, gan pēc žestiem un mīmikas. Pat par spīti tam, ka es viņu nekad neesmu dzīvē redzējusi, šo cilvēku es cienu vairāk par visiem citiem.

Pēc tam, kad mans tētis iestājās Londonas universitātē, mēs pārcēlāmies uz Londonas universitātes kojām.. par to vietu gan man neko daudz nav teikt, jo koju istabiņa bija maziņa, virtuvē mums tusēt neļāva īpaši bieži, turklāt visas dienas pagāja vienādi, vai nu mēs braucām apskatīt angliju, vai arī gājām vērot zaķīšus, kas netālu no ķīmijas fakultātes lēkāja apkārt pa lauku + tur auga ļoti garšīgas avenes un kazenes, kuras muļķīgie angļi paši neēda, jo nesaprata, kā var raut ogas no kokiem.. ir tak jāiet tās pirkt uz veikalu. Parasti mēs izklaidējāmies kopā ar Daugavas vanagiem vienā nelielā pagrabiņā, kur tētis spēlēja blackdžeku, bet mamma pļāpāja ar kādu sievieti ar izcili zaļām acīm.

Kad mana mamma ar tēti izšķīrās, mēs pārvācāmies uz Zviedriju pie mammas draugiem.. tur bija neliels dzīvoklītis ar milzīgu televizoru un apelsīnu džems pie pankūkām, kas man negaršoja, taču.. tai pat laikā tās ir manas labākās atmiņas. Zviedrijā vienmēr lietus lija vai bija apmācies. Kamēr es tur dzīvoju, es tīri labi sapratu zviedru valodu.. taču tikko no tās vietas aizbraucu, visas manas valodas zināšanas vnk pazuda. Lielākoties mēs nedarījām neko.. apmeklējām muzejus, dendrārijus, tur es iepazinos ar lemuriem, kas man nozaga cepuri. Un tad tauriņu paviljonā man uz galvas apsēdās tik milzīgs taurenis, ka viņš izskatījās pēc nelielas cepurītes. Foorši.

So, jā.. pēc Zviedrijas.. es pārcēlos uz Latviju, atkal atpakaļ uz omes  dzīvokli Pļavniekos, par kuru es jau pastāstīju iepriekš. Tur es iepazinos ar vairākiem dīvainiem cilvēkiem, lielākā daļa no viņiem tgd sēž cietumā vai arī ir miruši. Nu ja.. es nemācēju atrast tos labākos draugus, bet es arī nedzīvoju tajā labākajā rajonā.

Pa vasarām es dzīvoju Jūrmalciema mājā.. tajā pašā mājā, kur uzauga mana mamma, jo arī manas mammas mammai nebija laika viņu audzināt. Tur es iemācījos pilnīgi visus mājas darbus, izņemot grīdas mazgāšanu.. to es nekad neesmu darījusi. Toties es protu cirst un zāģēt, un ravēt un lasīt ogas un pat ganīt govis un lasīt olas, grābt sienu un lasīt kartupeļus.. vārdsakot, lauku darbi un melni nagi mani nebiedē. No Jūrmalciema otrā stāva balkona var redzēt jūru, tur es kļuvu par veģetārieti, taču toreiz es vēl ēdu zivis.. jo zivis ir stulbas, vismaz man tā šķita. Jūrmalciems ir tik pat pilns ar dažādām atmiņām un piedzīvojumiem kā Beberbeķu mājas. Tur mēs bijām 6 jaunieši, katrs ar savu dzīves stāstu, visi atstāti manas mammas krustmātei, lai audzina.

Pēc tam mammai nopirka jaunu dzīvokli tur pat Pļavniekos, taču tur dzīvot arī nesanāca īpaši ilgi.. jo mēs drīz vien pārcēlāmies uz māju Beberbeķos, kur es iepazinos ar saviem nākamajiem labākajiem draugiem..jā..arī ar viņu, sasodīts. Taču Beberbeķos ir jauki.. tur pat netālu ir liels ezers, tur ir notikuši visi mani dzīves lielākie tusiņi. Un tur vienmēr var justies kā mājās.. nu ja neņem vērā to, ka tur vienmēr strīdas, vienmēr dzer un vienmēr kāds mani nosauks par dēmonu :D Taču pēdējā laikā man ir sāpīgi tur atrasties, jo pilnīgi viss tajā mājā man atgādina par Reini. Viņš mēdza no rītiem, kamēr vēl guļu, ielavīties manā istabā un tad pamodināt mani ar spilvenu kauju, vai paņemt manu kameru un filmēt to, kā es guļu. Viņš vienmēr palīdzēja visos darbos.. un bija pats, pats labākais draugs, kādu vien es varētu vēlēties. Kad pārcēlos uz Luksemburgu..viss mainījās, vairāk jau manis dēļ, nekā viņa.

home

Tātad, jā.. nākamās mājas, kurās es dzīvoju.. Echternacherbruck, Vācija, pāri sūres upei atradās Luksemburga, kur gāju skolā un pavadīju lielāko daļu savus studiju gadus, taču oficiāli manas mājas ir Vācijā. Tur tētis man bija noīrējis viesnīcas istabiņu un pašai savu virtuvīti. Un vairāk arī nekā man tur nebija. 2 mazas istabas un milzīgs nacionālais dabas parks, kas kļuva par manu mīļāko pastaigu vietu ar savām dabas smaržām. Man patika iet pa savu Echternach – Bollendorf maršrutu un iedomāties, ka dinozauri vēljoprojām ir dzīvi, tur smaržoja pēc kūpinātas daļas (par spīti tam, ka es joprojām biju veģetāriete, šī smarža man bija tiešām tīkama). Pamosties pulkstens 6 no rīta, apģērbties un skriet uz mežu.. pēc pāris stundām un kādiem 20 noietiem kilometriem pa kalnu takām, atgriežoties mājās, es atradu ledusskapī pudeli alus un šķēli maizes, paēdu, tad rakstīju dzejoļus, lasīju grāmatas vai braucu ciemos pie māsas, tās bija lieliskas dienas, kaut arī ļoti, ļoti vientuļas un nomācošas, jo man joprojām bija depresija, turklāt..manai mammai ir ļoti lielas spējas likt cilvēkiem justies slikti. Ja man ir slikti, zvanīt mammai ir pēdējais, ko es drīkstu darīt, jo viņa man liks justies tikai vēl sliktāk. Kaitinoši, vai ne? So.. pēc tam, kad mamma mani bija novedusi līdz baltajām pelītēm un es sapratu, ka bez manas klātbūtnes, viņa nojūgsies pavisam, es devos atpakaļ uz Latviju.

Kādu laiku padzīvojot atkal Pļavnieku dzīvoklī, kur es nokrāsoju savā istabā melnus griestus ar baltiem rakstiem izmantojot tikai 5cm platu otiņu. Mēs pārcēlāmies uz Ikšķili, kur nopirkām māju, kur ik pa laikam dzīvoju arī šobrīd. Tā ir diezgan liela māja, ar nelielu dārzu un Daugavu 2min attālumā. Nav jau nekas dižs, taču pagaidām pietiek..

Tai pat laikā pa vasarām es ļoti bieži dzīvojos pie savas māsiņas Cenās. Viņai ir ļoti skaista, ļoti veca māja ar milzīgu dārzu. Tur vienmēr ir ko darīt..un ja nav ko darīt, tad braucam pie kaimiņu zirgiem un pavadām vairākas stundas tur. Tas ir diezgan smieklīgi, jo man joprojām ir bail no zirgiem (tiesa, nu jau mazāk), taču viņai zirgi ir visa dzīve vai vismaz ļoti, ļoti liela un svarīga daļa tās.

Uzsākot studijas Latvijas Lauksaimniecības Universitātē, es sāku dzīvot Ekonomistu kojās. Kojas ir interesanta vieta, tur vienmēr ir ballīte, taču ne vienmēr Tu to vēlies. Komendante pēc plkst 23.00 neļauj iet ārā no kojām, taču iekšā laiž visu nakti. Un, ja Tu vēlies nomazgāties, Tev visdrīzāk būs netīrai jādzīvo vēl pāris stundas, līdz būs pienākusi Tava kārta. Diezgan kaitinoši..taču kojas ir kojas, arī tas bija jāizbauda.

Pēc kojām es pārcēlos kopā ar pāris meitenēm no otrā kursa uz dzīvokli, tur pat netālu. Tur man ir pašai sava istabiņa, kurā vienmēr ir tieši tik liels bardaks, kāds man ir vajadzīgs, lai es justos labi. Jā, mana horoskopa zīme ir Jaunava, taču es esmu tik ļoti tālu no īstas Jaunavas, cik vien tas ir vispār iespējams..man riebjas kārtība un konservatīvisms. Un neviens man nevar likt darīt to, ko es nevēlos, piemēram, ja pulkstens 3 no rīta es vēlos iet paskatīties, kā Lielupē kūst ledus, es to varu darīt.. un tas nevienu netraucēs.

So.. te nu arī ir.. visas mājas, kurās esmu dzīvojusi, un arī tās 4, kurās joprojām ik pa laikam dzīvoju.

Vēl es šad tad izvēlos dzīvot savā mašīnā.. tā kā vabolēnam ir gana liels bagāžnieks, lai es tur varētu ievietot visu, kas man ir vajadzīgs, lai es justos kā mājās.. tad es varu pilnīgi mierīgi piekrāmēt savu mazo auto un doties, kur acis rāda, varu ņemt līdzi draugus..varu braukt arī viena pati. Gulēt vabolēnā esmu jau pieradusi.. man tas pat šķiet diezgan ērti. So.. iespējams, ka vabolēns ir manas 5tās mājas. Lai cik ļoti man gribētos Transporter 1 busiņi, pagaidām tik lielu man vēl nevajag, es drīzāk gribētu tikt pie kefīrēna. 1969. gada Kaefer vabole, melnā krāsā, kabriolets.. sasodīts, mīlu. Man tētis uzdāvināja šādas mašīnas modelīti.  Bet tas jau atkal ir cits stāsts..

Vēl bez tā visa.. man ir daudz draugu, kas tīri labprāt man atļauj pārnakšņot pie sevis, ja to vajag. Kuldīgā, Talsos, Madonā, Siguldā.. redzi, Latvija ir maziņa, taču labu cilvēku te ir gana daudz.

About these ads

9 atbildes

  1. Lemurs

    Patiik. viss ieraksts. video gan neskatiiju, sorry..
    Patiik kaa tu apraksti. tikai man liekas, bija Echternach Berdorf marshruts, mees tur rudenii bijaam, beidzot gjimeni aizvilku uz amfiteaatri!

    Marts 15, 2011 plkst. 19:00

    • Paldies :)
      Khe, jā..man jau joprojām Berdorfa ar Bollendorfu jūk :)
      Kā viņiem patika?
      Mums joprojām ir jāsaņemas un ar ģitārām līdz tai vietai jāaiziet pamuzicēt :)

      Marts 16, 2011 plkst. 10:41

      • Patika patika vinjiem. Mamma teica, ka Dzeerveem tur jaabrauc dziedaat!

        Marts 16, 2011 plkst. 12:10

      • Khe.. jā.. tas ir tiešām forši :)
        Tikko satiku Agitu, atceries viņu? Echternacherbruck kaimiņiene.. Viņa stāstīja, ka mans sencītis ir māju pie Mozeles nopircis.. pats jau neko nesaka.

        Marts 16, 2011 plkst. 14:44

  2. mmm.. forshi.. jauki uzzinaat lietas caur citiem.

    Marts 16, 2011 plkst. 16:44

    • Vai ne? Tās sauc par lieliskām attiecībām ģimenē.. bet par to es vēl vēlāk uzrakstīšu, jo tas nav vienīgais, kas mani šobrīd ļoti nomāc.

      Marts 17, 2011 plkst. 10:06

      • *cheers* iedzeram uudeni par izcilaam attieciibaam gjimenee.

        Marts 17, 2011 plkst. 12:00

      • *cheers* lai minerālūdens ir vienmēr ar mums!

        Marts 17, 2011 plkst. 13:20

  3. jap. :)

    Marts 17, 2011 plkst. 21:43

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.